Ak, Dievs, nekad mūžā nebiju iedomājusies, ka tas ir kaifs – stāvēt negaisā satumsušā mežā, lietū, kad virs galvas kā neprātīgas lokās priedes. Pagājušajā svētdienā es rīta pusē šādi izmirku līdz diegam, ogodama mežā netālu no Gulbenes. Pat zābaki bija pielijuši pilni. Pirms paglābos draugu automašīnā, nometu virsdrēbes un paliku veļā, basa. Atgriežoties Gulbenē, bijām pārsteigti, ka pilsētā nemaz vēl nebija lijis. Tomēr vējoja arī Gulbenē! Pēc brīža dārzā atklājām, ka siltumnīca ir sagāzusies. Iztaisnojām. Bet ko tas līdzēja? Jau otrdien siltumnīca sagāzās pavisam. Jauna siltumnīca! Neizturēja šīs vasaras vējus. Tā nu tagad manas draudzenes Ilgas siltumnīcā stādītie tomāti un gurķi ir spiesti augt un zaļot zem klajas debess. Žēl. “Ko tur raudāt! Raugi, citviet Latvijā šajās dienās kūtīm jumti norauti,” man pretī saka Ilga.
Latvietis ir pragmatiķis. Bēdās degunu nenokar. Izdara secinājumus. Analizē. Un izplānot nākotni. Mēs ar Ilgu spriežam, ka nākamgad vairs nevajag pirkt siltumnīcu. Tā ir pašiem jāuzceļ! Tāda pamatīga, kura stingri stāv uz zemes un turas pretī visiem vējiem. Mēdz teikt, ka ar labajiem nodomiem ir bruģēts ceļš pat uz elli.
Mani vērojumi – meža zemenes būs beigušās, tā arī pietiekami nebaudītas. Vismaz man zināmajās vietās to ir maz. Visas cerības ir uz mellenēm, kuru vākšanā nupat jau sāksies peļņas laiks. Es gaidu šo laiku! Nav labākas atpūtas par mežā pavadīto laiku. Par spīti dunduriem, odiem, karstumam vai vējam un lietum. Mežs – tā ir stihija. Tā ir iekšēja brīvība. Es gaidu savu ekskluzīvo atvaļinājumu! ◆
