Līvija Mantone dārzu un mājas apkārtni savulaik sāka iekārtot no nulles
Druvēnietes Līvijas Mantones mīļākās puķes ir lilijas, taču tas nenozīmē, ka viņas dārzā neaug citas puķes. Katra vieta, katrs stūrītis tiek atsvaidzināts ar kādu krāšņu puķi, un turpat līdzās zaļo arī mūžzaļie augi.
Druvienas pagasta “Vijās” L.Mantones ģimene dzīvo kopš 1991.gada. Pirms tam viņi dzīvoja daudzdzīvokļu mājā turpat netālu. “Tolaik es gan negribēju iet dzīvot uz māju, jo apzinājos, ka pie mājas ir daudz jāstrādā, taču bērni gribēja katrs savu istabu. Tagad gan beigās esam palikuši vairs tikai divatā ar dzīvesbiedru. Bērni ir aizgājuši katrs savā dzīvē – dēls dzīvo Vācijā un meita – Rīgā,” stāsta L.Mantone, kura jau 33 gadus strādā Druvienas pamatskolā par matemātikas skolotāju. Viņas iepriekšējā darba vieta bija Eglaines skola tagadējā Rugāju novadā, bet tad viņai piedāvāts darbs Druvienā un viņa pārcēlusies uz dzīvi šeit. “Tā arī esmu šeit palikusi, dzīvoju, strādāju un esmu ieskaņojusies,” saka druvēniete.
Līvija stāsta, ka dārzs un mājas apkārtne ir pilnībā viņu pašu iekārtota. “Toreiz cēla šīs Līvānu tipa mājas un arī mums piedāvāja. Visu šeit sākām iekārtot pilnīgi no nulles. Visu māju kaimiņi draudzīgi pirkām kokus un augļu kociņus, stādījām un iekārtojām. Iespējams, ka šādi ir pat labāk, ka pats vari izdomāt, ko un kurā vietā gribi stādīt, kā veidot mājas apkārtni. Tiesa, katrs kociņš, katrs krūmiņš manā dārzā laikam ir pārstādīts jau pat piecas sešas reizes. Naktī guļu un pēkšņi izdomāju, ka šim vai tam kociņam piemērotāka varētu būt cita vieta, nākamajā dienā, protams, dodos un īstenoju šo ideju. Protams, reizēm kādi augi vai kociņi arī neizdzīvo, taču ar to ir jārēķinās,” atzīst L.Mantone.
Idejas sava dārza iekārtošanai L.Mantone smeļas visapkārt. “Kādu ideju noskatu kādā kaimiņu dārzā vai arī kaut kur citur. Maināmies ar kaimiņiem un arī ar skolotājām skolā ar puķēm. Dodos arī uz Zaļo tirdziņu Gulbenē, lai iegādātos dažādas puķes un augus. Tur ir liela izvēle. Reizēm jau pat situ sev pa pirkstiem, jo iekrītu azartā un gribas tikai pirkt un pirkt. Protams, sastādīt jau var daudz, bet tas viss taču pēc tam ir arī jākopj, jāravē. Bērni un mazbērni jau man reizēm smejas – pļaujot zālāju, pārbrauksim pie reizes ar pļāvēju pāri arī puķu dobēm, bet es tomēr tā nevaru. Man gribas, lai ir skaisti, lai visapkārt zied puķes. Māja atrodas ceļa malā, gribas, lai arī citiem ir patīkami paskatīties,” atzīst skolotāja. Dārza darbos viņai labprāt palīdz arī dzīvesbiedrs Jānis. Arī viņam patīk puķes un dārza darbi, un, ja ir nepieciešams, viņš ir gatavs doties arī ravēt dārzu.
Līvija atklāj, ka vislabprātāk viņa rušinās liliju dobē. “Par šķirnēm es nemācēšu pateikt, taču domāju, ka man varētu būt apmēram 30 dažādu krāsu liliju. Pagājušajā ziemā dažas ir izsalušas, bet tad atkal pērkam un stādām jaunas un puķu dobe atkal papildinās. Šobrīd lilijām gan vēl nav īstais ziedēšanas laiks, bet dažas jau ir sākušas ziedēt. Īstajā liliju laikā šeit izskatās ļoti skaisti,” saka L.Mantone. Turpat līdzās liliju dobei aug arī kadiķi. “Citi saka, ka nevar atvest no meža kadiķi un iestādīt to dārzā, tas vienkārši neaugšot. Atvedu, iestādīju, un kadiķi man šeit aug pat ļoti labi.” Savukārt pa grāvmalu, kas atdala dārzu no ceļa, Līvija ir iesējusi deviņvīru spēku, kas priecē ar savām dzeltenajām ziedu svecēm. “Citi grāvmalu vienkārši nopļauj, man gribējās, lai tā izskatās interesantāk, turklāt, ja tā ir grāvmala, gribējās, lai te aug dabiskas puķes,” stāsta Līvija. Savulaik gar mājas priekšu viņa mēģinājusi audzēt rozes. “Biju sastādījusi dažādas rozes, teicu – te būs mans skaistais rozārijs, uz ziemu rozes sedzu, rūpējos, bet tās tik un tā izsala un iznīka, laikam negribēja pie manis augt.” Lai viss izskatītos glīti, arī mauriņam noteikti ir jābūt nopļautam. Pļaušanas darbos L.Mantonei palīgā līdz šim nāca kāds 9.klases skolnieks, kurš savu darbu vienmēr padarīja ļoti rūpīgi. Tagad puisis dosies mācīties kaut kur citur un skolotāja skumst, ka viņai vairs nebūs šī cītīgā palīga. Protams, zālāja pļaušanā palīdz arī mazbērni, kad ierodas ciemos.
Runājot par puķkopību un dārza darbiem, L.Mantone secina, ka šai nodarbei noteikti ir jāpatīk, tad arī viss augs un viss izdosies. “Bērnībā atceros, ka mamma spieda ravēt puķudobi. Kā man tas nepatika! Bet vēlāk šīs domas mainās un rodas vēlme parušināties pa zemi, apkopt puķes. Tagad man tas tiešām patīk! Vasaru labprāt veltu dārza darbiem. Un arī skolā klasē audzēju puķes, lai ir kāds zaļums un košums,” piebilst L.Mantone.
