Gulbenietim Mārtiņam Rušķim šogad palika 90 gadu. Viņu labi atceras kaimiņi dzīvojamajā mājā uz Ābeļu un Rīgas ielas stūra. Atceras tie, kuri šo vīru sastapa uz soliņa pie pulksteņa Gulbenes centrālajā laukumā. Mārtiņš kādam dāvāja, kādam pārdeva puķes, kas saplūktas paša dārzā. Pirms kāda laika pie paziņām interesējos, kur gan viņš palicis, – nav kādu laiku redzēts. Man pastāstīja – esot sociālās aprūpes centrā. Taču nu ir pienākusi sēru vēsts – Mārtiņš šoruden ir devies mūžībā. Tādu es viņu savās atmiņas redzu – ar rudens mārtiņrozi un dambretes galdiņu azotē.
Tomēr Mārtiņu es un citi novada sporta veterāni atceras arī kā vienu no meistarīgākajiem pašmāju dambretistiem. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados toreizējā Gulbenes rajonā bija izveidojusies entuziastu grupa, kurā nostiprinājās un attīstījās meistarība dambretes spēlē. Mārtiņš bija viens no iniciatoriem kopā ar Edgaru Dzeni un Jāni Šminiņu. Šim hobijam un domubiedru kopai tolaik nebija vecuma cenza. Kopā ar pieaugušajiem dambreti spēlēja skolēni. Gados vecākais spēlētājs bija Oto Gruzdiņš, kurš dambretē atzīstamus panākumus bija guvis jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Stāstīja, ka bijis Strādnieku sporta savienības (SSS) biedrs. Viņš daudz varēja stāstīt par trīsdesmito gadu aktivitātēm Latvijas sportā. Bet septiņdesmitajos gados Gulbenes aktīvo dambretistu pulkā bija Jānis Dille, Ivans Semjonovs, Ilgvars Cimze, Vīgants Cimze, Juris Voss, Andrejs Ābelīte, Arnis Kalniņš, Andris Kalniņs un Pēteris Kalniņš, Jāzeps Sockis, Jānis Gavars, Edmunds Bedrītis. Kopumā kolektīvā bija pieci sporta meistarkandidāti dambretē un viens sporta meistars – Arnis Kalniņš.
Treniņnodarbības dambretes spēlē sākumā notika rajona padomes finanšu nodaļas telpās ar šīs nodaļas vadītāja Voldemāra Laicāna atļauju. Vēlāk darbojāmies sporta biedrības “Vārpa” telpās Gulbenes lielā stadiona tribīņu ēkā. Regulāri rīkojām čempionātus.
To visu stāstu, lai raksturotu to gaisotni, sabiedrisko aktivitāti, kādā spēka gados dzīvoja Mārtiņš un citi sporta draugi, kuriem pieskaitu arī sevi. Savā maizes darba dzīvē Mārtiņš bija ilggadējs Gulbenes RCI strādnieks. Viņš visā bija praktiķis, arī sportā. Dambreti spēlēja intuitīvi, bez zināšanām teorijā. Mārtiņš bija apveltīts ar iedzimtu analītisko prātu, tālab spēja būt līdzvērtīgs pretinieks titulētiem dambretistiem. Arī man pašam nācās sūri un grūti spēkoties ar Mārtiņu. Atceros, kādā spēlē izvēlējos tā saucamo “Romaničeva atklātnes” variantu. Mārtiņš skatījās uz dambretes galdiņu ilgi un tad noteica: “Te kas slēpjas.” Un viņš izdarīja pareizo izvēli spēles kauliņa bīdīšanā. Kad sacensība bija galā, es Mārtiņam pastāstīju, kas tā bija par kombināciju, kuru viņš intuitīvi apgāja, neiekrītot lamatās.
Mūsu, dambretistu, tā laika kolektīvā valdīja azarts, veselīga konkurence un labdabīgs humors. Diemžēl lielākā daļa no šiem draugiem un vēlāk manis iepazītajiem dambretistiem tagad ir viņsaulē. Par to bieži pārrunājam ar Jāni Ļoļānu. Šogad mūžībā ir iesaukts ticis ne tikai Mārtiņš, bet arī tādi dambretes entuziasti kā Rolands Luiks un Arnis Kalniņš. Tēti sporta entuziastu Juri Bokalderu ir zaudējis šobrīd viens no spējīgākajiem novada dambretistiem Jānis Bokalders. Lai mīlestība uz šo sporta veidu novadā turpinās!
