Ja vien būtu iespēja, arī Kanādas latviete Edīte Anna Mogensena ar saviem darinātajiem astoņiem Latvijas dažādu novadu tautas tērpiem – savu “dzīves darbu” – gribētu piedalīties XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku lietišķās mākslas izstādē Rīgā nākamgad. Tādu domu viņa paudusi vēstulē Gulbenes Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” dalībniecei Artai Koktai.
Šīs kundzes draudzība ar “Sagšu” turpinās jau kopš deviņdesmitajiem gadiem.
Lūdz aiznest ābolmaizi audējām
E.A.Mogensena ir vienīgā ārzemniece, kura sevi uzskata – un tāda arī ir – par pilntiesīgu “Sagšas” dalībnieci. Plašāka publika par to uzzināja pirms 13 gadiem, kad Gulbenē Līgosvētku noskaņā bija skatāma E.A.Mogensena rokdarbu izstāde. Ne reizi vien daiļamatniece ir ciemojusies Gulbenē (kopš 1992.gada!), starplaikos notiek vēstuļu draudzība. “Dzirksteles” arhīvā ir 2004.gadā tapusi intervija ar Kanādas viešņu, kura laikrakstam toreiz pastāstīja, kā dzima viņas draudzība ar “Sagšu”. Kundze viesošanās laikā dzimtenē Brīvdabas muzejā pamanījusi izstādi, kurā visi darbi bijuši no Gulbenes, no “Sagšas”. Radusies interese, un viņa atbraukusi uz Gulbeni iepazīties.
Kā apbrīnas vērtu, iedvesmojošu, izpalīdzīgu un dāsnu cilvēku šo rokdarbnieci raksturo A.Kokta. Arvien kundze apvaicājoties, kā klājas viņas mīļajām “Sagšas” dāmām. No Kanādas gulbenietes saņēmušas vērtīgas dāvanas, kas ļoti palīdz rokdarbu veidošanā. Tie ir gan Kanādā latviski izdoti žurnāla “Tautas Pūrs” eksemplāri, ko izdevusi Latviešu lietiskās mākslas biedrība, gan amatniecības rīki, piemēram, pārnēsājamās neliela izmēra stelles. “Saliekamās stelles,” precizē A.Kokta. Bijušas reizes, kad E.A.Mogensena vienkārši palūgusi A.Koktu kādā kūkotavā nopirkt gardu ābolmaizi un aiznest to “Sagšas” audējām kā ciemkukuli no kolēģes Kanādā. Būdama tālu projām viņa domā “Sagšu”, tās dalībniecēm un sūta viņām savu sirds mīlestību.
A.Kokta zina stāstīt, ka rokdarbnieku pulciņā, kurā E.A.Mogensena darbojas Kanādā, viņa, visticamāk, ir vienīgā latviete. Tur neesot tādu apstākļu kā “Sagšai” Gulbenē – savas telpas, savs inventārs. Tur amatnieki nedēļas nogalē uz noteiktām stundām kādā lielveikalā noīrējot stūri, kur satikties, dalīties pieredzē, padarboties. Pēc tam visi turpina strādāt vienatnē savās mājās.
Gribas pateikt visskaistākos vārdus
“Sagšas” vadītāja Biruta Akmentiņa saka – sen Edīte nav bijusi Gulbenē. “Gribētos pateikt visskaistākos vārdus par šo cilvēku. Edīte, pirmkārt, ir Latvijas patriote, kura, būdama tālu projām, vienmēr domā par savu dzimteni. Latviskās tradīcijas viņa ir saglabājusi visu savu mūžu,” bilst “Sagšas” vadītāja. E.A.Mogensena kā amatniece savos darbos ir saglabājusi to skatījumu, kāds bija pirmskara Latvijā. Viņas darbi ir it kā laika kapsulā. Tieši tas ir interesanti! “Mājās viņai ir darbnīca. Taču Edīte Kanādā ne tikai pati darbojas kā daiļamatniece, bet arī dalās savās prasmēs, pieredzē ar citiem un arī ar mums, gulbeniešiem. Viņa ir tautas mākslas meistare bez Latvijā piešķiramajiem tituliem. Pēc būtības! Ļoti izcila rokdarbniece. Izcila audēja. Izcila izšuvēja. Adītāja. Pārvalda dažādas tehnikas. Ir vispusēja. Viņas darbi runā paši par sevi,” saka B.Akmentiņa.
Kā kaut ko vienreizēju un abpusēji bagātinošu “Sagšas” vadītāja piesauc E.A.Mogensenas darbu izstādi, kas Gulbenē notika 2004.gadā. Ilgi pēc tam visi dzīvojuši patīkamās atmiņās, jutās pozitīvi uzlādēti. Ar gadiem šī saikne ir mazliet atslābusi. B.Akmentiņa saka – ne tikai attālums, arī gadi un personiski notikumi (E.A. Mogensena ir zaudējusi vīru) dara savu. Tomēr “Sagšas” vadītāja ar vislielāko sirsnību ir gatava sazināties, tikties ar savas studijas Kanādas dalībnieci un ļoti priecātos, ja viņa atbrauktu uz Latviju, piemēram, lielo dziesmu un deju svētku gadā. “Gaiša, priecīga – tādu es atceros Edīti vienmēr, kad viņa ir bijusi Gulbenē. Viņai tuvāki cilvēki “Sagšā” ir Arta, Daina, Lidija. Mums visām Edīte ir mīļa, viņa ir savējā,” saka B.Akmentiņa.
Edīte Anna Mogensena (dzimusi Svenne)
◆ dzimusi Valmieras pusē. 1940.gadā, kad padomju armija okupē Latviju, Edītei bija 12 gadu. Kopā ar vecāku ģimeni 1944.gadā viņa aizbēga no Latvijas un vispirms nonāca Kopenhāgenā. Dānijā ģimene dzīvoja septiņus gadus, bet pēc tam ieceļoja Kanādā 1951.gada 4.jūnijā. Edīte apprecējās ar dāņu draugu – inženieri Hansu un pārcēlās uz Sarnijas pilsētu, laulībā dzimušas divas meitas. 1964.gadā Edīte pabeidza konservatoriju un Toronto Universitāti. Aktīvā darba gados viņa strādājusi kā mūzikas pedagoģe, pasākumu organizatore, līdztekus sākusi nodoties rokdarbiem, kam velta visu savu mīlestību tagad, pensijas vecumā. Viņas kā daiļamatnieces augstākā pilotāža ir pašas rokām darinātie dažādu Latvijas novadu tautas tērpi (informācija – no Kanādas Imigrācijas muzeja arhīva, “http://thesarniajournal.ca” un laikraksta “Dzirkstele” arhīva);
◆ kā mazs bērns dzimtajā Latvijā Edīte ar lielu interesi vērojusi rokdarbus darām gan māti, gan krustmāti, kas bija ļoti talantīgas šajā jomā. Viņa pati galvenokārt visu ir apguvusi pašmācības ceļā, kļuvusi par izcilu audēju, izšuvēju, adītāju. Viņa strādā galvenokārt ar dabīgām šķiedrām – vilnu, kokvilnu, linu un dažkārt arī zīdu. Kanādā Edīte ir divreiz uzvarējusi Ontario un Spinners ģildes amatniecības izstādēs un vairākus gadus ir pārdevusi savus izstrādājumus veikalos un mākslas displejos (“www.etsy.com”).
