Kad vējš ir notraucis no kokiem pēdējās lapas un kļuvis īpaši skaudrs, saulaino dienu kļūst pavisam maz, lietainās mijas ar sniegotām – ir klāt novembris. Tieši tas mēnesis gadā, kad savu latvietību mēs izjūtam visvairāk. Atkal un atkal es aizdomājos, ko man nozīmē vārds “Latvija”.
Vislielākā sirdssāpe un mīlestība. Vislielākais lepnums. Vienīgā vieta pasaulē, kur es brīvi varu runāt savā valodā. Vienīgā vieta pasaulē, kur es esmu mājās.
Tas nav nemaz tik sen, kad par runāšanu latviski sekoja smags sods. Pirms nieka simts gadiem. Es apbrīnoju savu tautu, kas, par spīti visam, runā un dzied mūsu – latviešu – valodā.
Latvieši vispār ir brīnumaina tauta. Kā nezāle, ko nīcina un nicina, bet mēs paceļamies vēl krāšņāk un lepnāk, ejam tālāk un lidojam augstāk.
Vēstures notikumu gaitā mūsu latvieša gēns ir sajaukts ar dažādu pasaules tautu gēniem, radot cilvēku, kurš apveltīts ar kādu īpašu maņu, spēku un gudrību, čaklumu un drosmi. Latvietis ir cilvēks, kurš nebaidās nekādu grūtību, iet un dara. Reizēm pārlieku pieticīgs un neticīgs saviem spēkiem, bet tikai reizēm, jo ir tik daudz piemēru, kas pierāda – ja gribam, mēs varam.
Stāvot un nolūkojoties 11. novembra lāpu gājienā, man bira asaras. Apkārtējiem likās, ka to dara aukstais vējš, bet tās bija manas emocijas, ieraugot, cik stalti iet puiši tautastērpos ar mūsu sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Bija sajūta, ka mūsu vecvectēvi ir tepat, soļo līdzi, dzied un pamet gaisā puķes, kas piespraustas pie cepurēm vai pogcaurumos.
Vēl man ļoti patīk tas, ka šobrīd viss latviskais ir modē. Šalles un jostas, stilizēti tautastērpa elementi, rotas, cepures un telefona maciņi. Ja kādam tas liekas par daudz un bezgaumīgi, tad atceries – patriotisms vienmēr ir modē, tas ir gods un lepnums mīlēt savu zemi, ļaudis un lietas, kas saistās ar to. Nav svarīgi, kurā pasaules malā esi, kāda ir tava tautība; ja sirdī esi latvietis, tu esi mans draugs!
Daudz laimes dzimšanas dienā, mana un tava Latvija!
