Vakar pusdienlaikā, izejot no redakcijas telpām, apžilbu no spožuma.
Vakar pusdienlaikā, izejot no redakcijas telpām, apžilbu no spožuma. Glāsmainā saulīte maigi lēja savu gaismu pār balto pasauli, un viss apkārt čaloja. Vai tiešām šāgada bargā ziema ir gatava atkāpties, lai tik drīz jau dotu ceļu pavasarim? Ak, kā gan es to vēlētos!
Arī sniegs bija kļuvis tik irdens, un koku zaros, sparīgi lēkājot un jautri čivinot, par pavasara tuvošanos vēstīja arī putni. Varbūt tiešām pavasaris jau pavisam drīz būs klāt?
Pirmajiem pavasara smaidiem nebija varējuši turēties pretī arī pilsētas iedzīvotāji. Ielās man pretim nāca lielāki un mazāki skolas bērni, gan pusmūža un arī sirmi cilvēki – neviens nebija varējis nosēdēt mājās vai darbā, visiem kaut vai uz pavisam neilgu brītiņu gribējās sajust saules siltumu, kas it visu un visus piepilda ar savu enerģiju.
Gāju un domās apcerēju dažādus darbus, kas šajā dienā vēl ir jāpaveic, kad pēkšņi manas domas pārtrauca kāda balss. “Vai šodien nav brīnišķīga diena? Pasmaidiet, un ap sirdi kļūs vēl priecīgāk! Ziema ir garām, pavasaris taču tuvojas!” – mani uzrunāja pilnīgi svešs, bet smaidīgs un optimistiski noskaņots cilvēks. Es pasmaidīju, un man tiešām kļuva daudz priecīgāk ap sirdi. Dvēselē ieplūda patīkams siltums, un viss drūmais aizmirsās. Pretimnācējs, licis man pasmaidīt, turpināja savu ceļu, bet es, dodoties tālāk, vēl ilgi atcerējos šo jauko cilvēku. Sākumā es nevarēju saprast, kāpēc šis cilvēks uzrunāja tieši mani, bet tad sapratu – viņam gribas, lai apkārtējie cilvēki pasmaida, lai visiem ir labi, lai pasaule kļūst gaišāka. Un tiešām – smaids no manas sejas todien neizzuda vēl ilgi. Šķita, ka šī diena ir kļuvusi daudz jaukāka, bet es – laimīgāka.
Mēs esam pieraduši ieslīgt savās rūpēs un aizmirst par apkārtējiem. Ejam nīgri un sabozušies ik dienu cits citam pretī un aizmirstam pasmaidīt. Ir nedaudz dīvaini, bet cilvēkam pietiek ar vienu labu vārdu, ar vienu smaidu un mīļu skatienu, lai uzlabotu omu, liktu pasmaidīt un būt laimīgam. Pasmaidīt vai pateikt kādu labu vārdu taču nav nemaz tik grūti! Un ja vēl zini, ka tas kādam var palīdzēt, tad…
Cik labi, ka pasaulē ir tādi cilvēki, kas spēj iepriecināt citus, kas kaut daļiņu sava prieka vēl spēj sniegt citiem un tādējādi arī pats kļūt priecīgāks. Tā klusi, neko neprasot pretī – vienkārši dāvāt kādam prieku un varbūt cerēt, ka kādreiz citam dotais pašam atdosies.
Es gribētu, lai cilvēki vienu dienu pamēģina aizmirst par ikdienas rūpēm un dāvā cits citam smaidu. Vai tas būtu tik neiespējami? To vajag izmēģināt!
