“Vai esat jau modušies? Vai zināt, ka šī ir jūsu pirms 50 gadiem dzimušās mīlestības diena?” iespējams, tieši tā šorīt jautās sniegpārslu zvaigznes Mirdzai un Ē.Nogobodiem, caur leduspuķu ziedu pušķiem logu rūtīs ieskatīdamās “Purmalu” mājas istabās.
“Vai esat jau modušies? Vai zināt, ka šī ir jūsu pirms 50 gadiem dzimušās mīlestības diena?” iespējams, tieši tā šorīt jautās sniegpārslu zvaigznes Mirdzai un Ērikam Nogobodiem, caur leduspuķu ziedu pušķiem logu rūtīs ieskatīdamās “Purmalu” mājas istabās.
Tās dāvinās visu baltumu diviem cilvēkiem, kas spējuši būt kopā, viens otra mīlestību nenododot, neļāvuši izsīkt glāstu un mīļu vārdu avotam, jo tikai tā iespējams roku rokā cauri dzīvei iet pusgadsimta garumā.
Neizdodas atklāt, vai tā bijis vienmēr, bet šoreiz galvenais sarunas uzturētājs ir Ēriks. Varbūt tā notiek ar diviem cilvēkiem, ka viņi domā un rīkojas vienādi, tāpēc jautājumam pietiek ar viena atbildi, jo otra būs līdzīga. Pagājis tas laiks, kad Ēriks vecāku mājās ieveda jauno sievu. Viņa vecāki ļāva saimniekot jaunajiem, paši kļūstot par klusiem vērotājiem. Tagad Ēriks un Mirdza noskatās, kā “Purmalās” rosās meitas Līksmas un viņas vīra Māra ģimene, un sildās mazmeitu mīlestības saulē. Dzimto māju un dzimtas dvēseļu saderības saites nav saraujamas, īpaši, ja tās izturīgas darinātas vairākās paaudzēs.
Pamēģinām kopā dzīvošanu
Ēriks uzskata, ka viņam laimējies, jo divus gadus viņš dienējis Cēsīs. Darāmais saistījies ar armijas daļas štābu. Toreiz puisis nedomājis, ka mazā Vidzemes pilsēta kļūs par viņa mīlestības šūpuli, ka satiks meiteni ar gariem viļņainiem matiem un skaistām acīm.
“Dienesta laikā bija samērā daudz brīva laika, tāpēc katru sestdienu kopā ar citiem dienesta biedriem gāju uz ballēm Cēsu kultūras namā. Lai nokļūtu no štāba uz kazarmām, cauri pilsētai vajadzēja mērot divus kilometrus. Vairākkārt pamanīju pievilcīgu meiteni kopjam puķes. Tad vēl nezināju, kā viņu sauc, kur viņa strādā, tikai ballēs uzmanīgi laidu skatienu apkārt zālei, cerot, ka varbūt viņu ieraudzīšu. Tā notika. Iepazināmies, uzzināju, kā sauc, kur strādā,” Ēriks restaurē atmiņas.
Mirdza atceras, cik satraukta jutusies, kad deju vakarā muzikanti paziņojuši dāmu deju, bet Ēriku grasījušās uzlūgt citas meitenes. Viņa paspējusi pirmā.
Ēriks demobilizējies un atgriezies vecāku mājās, sācis strādāt kolhozā “Kopdarbība”, tomēr domas nemitīgi saistījušās ar Cēsīm. Vairākkārt viņš devies apciemot Mirdzu, rakstījis vēstules, līdz sapratis, ka pārāk mokoša ir atšķirtība no meitenes, tāpēc teicis bildinājuma vārdus. “Pamēģināsim kopā dzīvošanu, tad jau redzēs,” Ēriks pateicis un satraukti gaidījis, ko atbildēs meitene. Viņas smaids izteicis visu.
Lielas kāzas mums nebija
Laulību reģistrācijas pieteikumu dzimtsarakstu nodaļā uzņēmusies nokārtot Mirdza. Ēriks 19.februārī, iepriekš kolhoza priekšsēdētājam Jānim Feodorovam palūdzis brīvu dienu, braucis uz Cēsīm, lai pulksten septiņos vakarā pa dzimtsarakstu nodaļas durvīm iznāktu kā likumīgs vīrs. Brauciena mērķi viņš nevienam neatklājis, arī lielu kāzu nebijis – tikai Mirdzas māsa ar draugu. Visi kopā mazā dzīvoklītī paēduši labākas vakariņas nekā ikdienā. Toreiz rocība abiem bijusi knapa, tāpēc par plašām svinībām pat nedomājuši. Nedaudz vēlāk, Ērika dzimšanas dienā, 5.martā, “Purmalās” pulcējušies radinieki un draugi, lai reizē atzīmētu arī jaunās ģimenes nodibināšanu. Ēriks brīdi domā, lai atbildētu, kas licis Mirdzu izraudzīties starp citām meitenēm. “Man patika, ka viņai vienmēr bija sakopti, skaisti mati, vienkāršs, bet pārdomāts apģērbs, arī vārdam prata likt pretī vārdu. Māte pirms kāzām Mirdzu nebija redzējusi, bet nekad to nepārmeta, droši vien domāja, ka reiz mājās ievedīšu vedeklu, un gaidīja to dienu. Nezinu, vai divi gadi ir pietiekams laiks, lai iepazītu otru cilvēku. Mums ar Mirdzu laikam pietiekams, bet nekad neesam nosprauduši robežu, ka nodzīvosim kopā 20, 30 vai 50 gadus. Tā laikam nedomā neviens, jo iepriekš paredzēt, kā dzīve vedīsies, nav iespējams,” viņš saka.
Neesam ideālākais pāris
Mirdza un Ēriks sevi par ideālāko laulāto pāri Latvijā neuzskata, jo nepieder tiem, kas spējuši 50 gadus nodzīvot bez vārdu pārmaiņas. “Tas gan mums abiem nekad nav piemitis, ka pēc strīda nedēļām viens ar otru nesarunātos. Mēs, kā latvieši saka, turpat sabaramies, turpat runājam tālāk it kā nekas nebūtu bijis. 50 gadi ir pagājuši kā viena diena, jo attiecību analīzei tā arī neesam spējuši atlicināt laiku, lai noskaidrotu, kuram lielāka, kuram – mazāka taisnība. Tā abiem bijusi viena,” saka Ēriks.
Mirdza piebilst, ka tad, kad jāpieņem kāds lēmums, neviena galavārds neesot noteicošais. “Galvenais – visu vajag kopīgi pārrunāt.” Piespiežot ciešāk plecu vīra plecam, Mirdza atzīstas, ka bijis grūti izšķirties par pārcelšanos no pilsētas uz dzīvi laukos, bet viņa sekojusi mīlestībai, kam Ērika auguma staltums un smaids. “Sākoties draudzībai, nedomāju, ka viņš būs mans vīrs, lai gan katru satikšanos nepacietīgi gaidīju un klusībā baidījos domāt par to, kas notiks pēc tam, kad Ērikam beigsies dienesta laiks,” stāsta Mirdza un vēlreiz izdzīvo brīdi, kad jau kā sieva ienākusi māju pagalmā. “Ērika mamma bija ļoti jauka. Labi sadzīvojām.”
Bērnus audzinājām vienādi mīļi
Meita Līksma piedzimusi 21.martā. Ēriks atceras, kā zirga pajūgā vedis Mirdzu uz slimnīcu. Uzzinot, ka piedzimusi meita, bijis ārkārtīgi priecīgs. “Gan meitu, gan dēlu audzinājām vienādi mīļi un stingri. Mums daudz palīdzēja Ērika māmuļa, bieži sacīdama, lai neceļamies, izdzirdot, ka bērns raud, viņa tikšot ar mazo galā,” stāsta Mirdza. Vai viņi raduši atbildi jautājumam, kas ir vajadzīgs, lai mūžu vadītu saticībā un mīlestībā ar laulāto, bērniem un mazbērniem? Kamēr Mirdza nesteidzīgi domā, Ēriks bilst, ka nekad nedrīkstot uztiept otram cilvēkam savus noteikumus un nepārtraukti skatīties atpakaļ pagātnē, piesaucot notikumus, ko neiespējami mainīt.
Istaba negaidot pielīst ar mazmeitu čalām, viņas atgriezušās no skolas un darba, bet jau pēc brīža atkal kā putni izlido uz visām pusēm – uz mākslas skolu Gulbenē, uz studijām Rīgā, pie mācību grāmatām. Tā ir jaunības trauksmainība, kas valda “Purmalās”, trauksmainība, kas kādreiz piemitusi arī Mirdzai un Ērikam. To atceroties, viņi jūtas laimīgi, jo ar mīlestību raugās nākotnē, kas radusi piepildījumu. Šodien Ēriks kā toreiz paņems Mirdzu pie rokas un pievedīs pie loga, sakot, ka baltums, ko radījušas sniegpārslas, pieder viņai.
