Vienmēr steidzīgs un atsaucīgs, gatavs uzklausīt otru un dot padomu, labs vīrs, tēvs un vectēvs, Gulbenē un arī Daukstu pagastā cienīts cilvēks.
Vienmēr steidzīgs un atsaucīgs, gatavs uzklausīt otru un dot padomu, labs vīrs, tēvs un vectēvs, Gulbenē un arī Daukstu pagastā cienīts cilvēks. Tā gulbenieti Jāzepu Odumiņu raksturo visi, kas viņu pazīst.
Mūsu saruna, kuras dominējošā tēma, protams, ir sports, notika dažas nedēļas pēc Jāzepa 74. dzimšanas dienas.
Nemitīgi būt kustībā – jums tā ir dzīves nepieciešamība?
Domāju, ka dzīves nepieciešamība, jo savā mūžā esmu piekopis astoņus sporta veidus atkarībā no vecuma un nodarbošanās. 1953.gadā pievērsos sporta vingrošanai, jo Daugavpilī tolaik tas bija populārs sporta veids, bet diemžēl mana mugura nebija tik lokana, lai kaut ko sasniegtu. Mani iesauca armijā, kur sāku skriet garās distances. Skriešanu nepārtraucu arī, atgriežoties mājās no armijas. Atceros, kad dzīvojām Druvienā, cilvēki pēc manis noteica pulksteni, jo skrēju vienmēr vienā un tajā pašā laikā. Diemžēl 1957.gadā guvu kājas traumu, tāpēc vieglatlētikai vajadzēja teikt ardievas. Tad metos uz korespondencdambreti, kur 1965.gadā kļuvu sporta meistarkandidāts. Nedaudz vēlāk Lizumā uzbūvējām šautuvi un pievērsos šaušanai, spēlēju volejbolu, slēpoju, sāku spēlēt arī tenisu. Kad pārcēlos uz dzīvi Gulbenē, tad nodarbojos galvenokārt ar tenisu un ložu šaušanu. Man bija draugs Valdis Garais, ar kuru desmit gadus braucām kopā makšķerēt un arī šajā sporta veidā sasniedzām augstu meistarību.
Kurš no astoņiem sporta veidiem ir sirdij tuvākais?
Skriešana, jo visos sporta veidos, kurus minēju, nebiju īpaši talantīgs, visu sasniedzu ar ļoti lielu darbu, bet skriešana man, kā saka, bija ielikta šūpulī. Gulbenē kādreiz bija ložu žāvējs Jaunbērziņš, kurš teica, ka mērkaķi var iemācīt šaut, bet izcili šauj tikai tas, kam ir talants.
Tomēr talants izšķir daudz?
Noteikti. Par skrējēju ir jāpiedzimst tāpat kā par akrobātu ar lokanu mugurkaulu. Vēl pirms diviem gadiem, kad pa televīziju vēroju skriešanas sacensības, viss iekšēji mutuļoja, bet tagad esmu samierinājies, ka mans vilciens ir aizgājis.
Talants, neatlaidība, kas vēl ir vajadzīgs sportistam labu rezultātu gūšanai?
Sports nevar pastāvēt, ja sportistam nepiemīt patmīlība un pašlepnums. Sportam ir jākļūst par dzīvesveidu, par ikdienu, ko papildina godkāre. Ja tās nav, tad arī grūti. Arī man piemīt godkāre, bet saprāta robežās. Ja godkāre ir pārlieku liela, tad sportists uzskata, ka sports ir viņam, nevis viņš – sportam. Sportam ir jākalpo. Diemžēl šodien daudzi jaunie sportisti domā pretēji.
Esat ne tikai sportists, bet arī vēsturnieks. Kas bija pirmā – vēstures vai sporta mīlestība?
Sports man palīdzēja pabeigt Vēstures fakultāti, jo materiālie apstākļi tajā laikā man bija ļoti smagi. Daugavpils Skolotāju institūta sporta katedras vadītājs vienmēr savai dzīvesbiedrei, kura mācīja krievu valodu, mēdza teikt: “Ja tu Odumiņam ieliksi trijnieku, tad mājās nenāc!” Tā viņš rūpējās, lai es nezaudētu stipendiju. Lai varētu iztikt, iesaistījos ne tikai sporta sacensību tiesāšanā, bet gāju arī dzelzceļa vagonus izkraut. Vēsture man bija un ir sirdij tuva tāpat kā manai meitai. Iespējams, ka vēstures mīlestību veicināja mana lielā kāre lasīt grāmatas, jo, ganos ejot, ko gan citu varēju darīt. Mana bērnība pagāja Latgalē Vecstružānos. Jau sešu gadu vecumā palīdzēju kopt cūkas, bet, mācoties desmitajā klasē, vēl ganīju govis, tāpēc saku, ka mans darba stāžs ir kopš 1949.gada. Pēc kara kolhozā cilvēki strādāja būtībā par brīvu, jo tad, kad visu vasaru biju ganījis govis, algā saņēmu tikai rudzu maisu un dažus rubļus. Par katru cenu gribēju mācīties, lai izrautos no trūcīgās vides. No ģimenes, kurā bijām četri brāļi un māsa, man vienīgajam tas arī izdevās.
Strādājāt par vēstures skolotāju?
Vēstures skolotājs biju Druvienā, Lizumā, Ozolkalnā, arī Gulbenes astoņgadīgajā skolā un vidusskolā. Tolaik skolēniem mācīju citu vēsturi, tāpēc šodien man ir iespējams daudz ko salīdzināt. Uzskatu, ka tā laika vēsturei bija noteikta sistēma, jo skolēniem bija konspektīvas mācību grāmatas, bet skolotāji strādāja ar palīgmateriāliem. Šodien viss apvienots vienā grāmatā un bērniem jālauza galva. Šobrīd mazdēlam vēsturē sistemātiski un konspektīvi palīdzu apgūt katoļu baznīcas reformāciju. Mazdēls ir ļoti sarežģīta personība, kuru grūti saprast. (Smejas.)
Šodien par dzīves nepieciešamību jums kļuvis galda teniss.
Tenisā man vēl ir iespējams cīnīties ar jaunajiem. Lasīju, ka Anglijā tenisu spēlē vēl 91 gadu veca sieviete. Teniss ļoti attīsta reakciju, plašu redzeslauku. Kas tikko sāk apgūt tenisu, sekojot bumbiņai, groza galvu no vienas puses uz otru, bet īsts tenisists visu redz tikai ar skatienu, tāpēc galda teniss ļoti palīdz autovadītājiem. Arī par tenisistu jāpiedzimst, jo ir nepieciešama laba reakcija un koncentrēšanās spējas. Tiklīdz spēlētājs par kaut ko servējot aizdomājas, rezultāta nav. Izšķiroša nozīme ir spēlētāja kāju darbībai, tikai tad seko rokas. Ja slikti strādā kājas un spēlētājs staipās ar rokām, no viņa nekad neiznāks tenisists. Spēlēt tenisu iemācījos pašmācībā. Man ir ķīniešu grāmata par galda tenisu, jo Ķīnā tas ir populārs, ir arī desmit videofilmas par tenisu. Dzīvesbiedre brīnās, kā es spējot vienu un to pašu skatīties, bet tā es mācos. Mums rajonā ir daudz labu tenisistu, kas ienes jaunas vēsmas. Lai iemācītos tenisu spēlēt labi, ir vajadzīgi divi gadi, bet katru dienu šai spēlei jāvelta vismaz divas stundas.
Esat piedalījies arī vairāku sporta bāžu celtniecībā.
No 1964. līdz 1969.gadam pie Lizuma vidusskolas būvējām sporta laukumu. Tas nebija viegli, jo apmēram pusotra metra dziļumā vajadzēja mainīt reljefu, izņemt 12 simtgadīgus ozolus. Tolaik kolhozu “Spars” vadīja Valdis Jansons, kas, tāpat kā Tālis Apinis un citi, bāzes izveidē bija ārkārtīgi pretimnākošs. Šajos gados noplēsu desmit pāru gumijas zābaku. Daukstu pagasta Staros viss bija citādāk. Uz fermu rēķina uzcēlām sporta zāli, lai gan dažs labs vēlāk tomēr saņēma rājienu. Būvēt iesākām arī peldbaseinu, bet nepaspējām, jo celtniecībai paredzētos līdzekļus sadalīja citiem objektiem un sākās juku laiks. Šodien uz Lizuma sporta laukumu skatos ar dalītām jūtām, jo ir žēl gadu, kas aizgājuši, žēl, ka sporta laukums savā attīstībā ir palicis uz vietas. Staros ir citādāk, jo prasām ievērot kārtību, arī katrs pagasta vadītājs sporta zāles labā ir kaut ko izdarījis. Uzskatu, ka sporta bāzei ir liela nozīme labu sportisko rezultātu sasniegšanā.
Ja jums atņemtu sportu…
… tad nebūtu tik interesanti dzīvot. Tas, kurš saka, ka te nekā nav, domā nepareizi, jo ikviens cilvēks var atrast nodarbi, kas viņu saista, aizrauj. Sports ir mans vaļasprieks. To saprot arī mana ģimene, jo arī dzīvesbiedre Gaļina savulaik ļoti labi slēpoja. Abpusējai sapratnei ir liela nozīme. Šodien domāju, ka dzīvē esmu gājis pa pareizo ceļu, sevi saistot ar vēsturi un sportu, ko vecāki man ielikuši šūpulī.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds:
Jāzeps Odumiņš.
– Dzimis: 1932.gada 19.novembrī Rēzeknes rajona Vecstružānos.
– Izglītība: Stružānu pamatskola, Nautrēnu un Bērzpils vidusskola, Daugavpils Skolotāju institūts – vēstures skolotāja specialitāte, Fizkultūras institūts.
– Darbs: Līvānu novada Mēdzūlas pamatskola, Druvienas, Ozolkalna, Gulbenes pamatskola, Lizuma, Gulbenes, Gulbīša vidusskola, rezerves skolotājs Izglītības nodaļā, rajona sporta komitejas priekšsēdētājs, Staru sovhoza partijas pirmorganizācijas sekretārs, šobrīd Daukstu pagasta sporta metodiķis.
– Ģimene: precējies, dzīvesbiedre Gaļina, meita Diāna, mazdēls Klāvs.
***
Sasniegumi sportā
– 1955.gadā – Aizbaikāla kara apgabala čempions 5 kilometru skrējienā.
– 1956., 1957.gadā – 2.vieta 5 un 10 kilometru skrējienā Latvijā BSB “Vārpa” čempionātos.
– 1957.gadā – 2.vieta Latvijā 20 kilometru skrējienā.
– 1958.gadā – 4.vieta 30 kilometru skrējienā.
– 1967.gadā – 4.vieta Latvijas BSB “Vārpa” čempionātā ložu šaušanā.
– 1974.gadā – sporta meistarkandidāta nosaukums korespondencdambretē.
