18.februārī teātra mākslas leģendai, Nacionālā teātra aktierim, tautas mīlētam māksliniekam un mūsu novadniekam Kārlim Sebrim apritētu 95 gadi. Diemžēl šā gada 12.janvārī pulksten 14.45 stāja pukstēt mākslinieka sirds. Šodien viņa dzīvoklī Rīgā Vesetas ielā klusā atceres brīdī kopā sanāks aizgājēja tuvākie draugi un radinieki. Starp viņiem būs arī K.Sebra ilggadējs ģimenes draugs, Stāmerienas pagasta padomes priekšsēdētājs Raitis Apalups.
-Vai sarunās ar mākslinieku kavējāties atmiņās arī par dzimto pusi un laukiem?
– Kā gan citādāk, jo mākslinieks ir dzimis Lejasciema pagasta Sinolē un kristīts Gaujas ūdenī. Viņa tēvs ir strādājis Tirzā par skrīveli. Mātes tēva mājas “Jēricas” atradās Lizumā, tāpēc Kārļa bērnības un jaunības gadi aizritēja ciešā saiknē ar laukiem. Lauku ļaudis viņam vienmēr bija ļoti tuvi, tāpat kā visi lauku darbi. Mākslinieks bieži atminējās, kā pļauts siens un vagoti kartupeļi. Sirdij tuva viņam bija Sinole un Tirza, kur tagadējā kultūras namā K.Sebris pirmo reizi kāpa uz skatuves, nospēlējot savu pirmo izrādi un lomu. Viņš bieži atminējās “Jēricu” kaimiņus – Mucenieku, Dambrovu un Ķerzumu ģimeni, kā arī Vili Zvaigznīti. Īpaša draudzība viņam bija ar kādreizējo kolhoza “Spars” priekšsēdētāju Valdi Jansonu, kurš māksliniekam bija apsolījis, ka “Jēricās” ierīkos muzeju. Diemžēl šī iecere nepiepildījās, jo priekšsēdētājs pirmais aizgāja aizsaulē. Kolhozu gados Kārlim ļoti patika braukt uz saimniecībām, lai piedalītos apsējību un apkūlību svētkos. Apsējībās viņš ir piedalījies arī kolhozā “Kalniena”. Šī vieta viņam bija tuva tādējādi, ka ģimnāzijas laikā Kārlis ar bānīti no Gulbenes bija braucis uz Kalnienu, lai apciemotu kalnenieti, tagadējo medicīnas profesoru Ēvaldu Ezerieti, ar kuru viņš Cesvaines ģimnāzijā sēdēja vienā solā. Draudzība viņu saistīja ar velēnieti dakteri Elzu Preimati, prāvestu Jāni Liepiņu un sinolieti Ēriku Baroni, kura iekārtoja nelielu muzeju istabā, kurā savulaik Sebris bija dzimis. Tagad tā eksponāti pārvietoti uz Zentas Mauriņas piemiņas istabu Lejasciemā. Kārlis bieži pukojās, ka visi viņa jaunības gadu draugi jau miruši un vairs neesot ar ko parunāties par agrākajiem laikiem. Mākslinieks ir bijis arī Stāmerienā, kad bānītis svinēja savu simtgadi. Draudzība Kārli saistīja ar slaveno kolhoza priekšsēdētāju Edgaru Kauliņu. Pērn Lielvārdē atzīmējām Kauliņtēva 105. dzimšanas dienu. Mākslinieks bija uzrakstījis īpašu tekstu, ko man vajadzēja nolasīt pie jubilāra atdusas vietas Lielvārdes kapos. Es Lizuma pagasta padomes priekšsēdētājam Aldim Stradam izteicu ierosinājumu nosaukt Lizuma vidusskolu Kārļa Sebra vārdā, jo viņš vienmēr savas sirds kambaru saulespusē turēja gan dzimto pusi, gan teātri.
– Stāsta, ka mākslinieks bieži viesojies arī pie zvejniekiem?
– Jā. Viņš bija zvejnieku ieredzēts un mīlēts. Kārļa teātra krustdēls Gunārs Cilinskis viņus abus ar dzīvesbiedri Nelliju aizveda uz Roju, kur abi salaulājās pēc tam, kad labu laiku jau bija nodzīvojuši kopā. Savu sešdesmito jubileju Sebris svinēja Vecmīlgrāvī kopā ar zvejnieku kolhoza “9.maijs” ļaudīm. Tur viņš bija radis labus meistarus, kuri remontēja viņa pirmo automašīnu “Pobeda”, ko vēlāk nomainīja “Žigulis”. Viņi palīdzēja arī pie vasarnīcas celtniecības Vecāķos un Kārļa darba kabineta aprīkošanas.
“Kārlim Sebrim it visā piemita lietu kārtība.”
raitis Apalups
– Kā vērtējat viņu kā aktieri?
– Nenoliedzami viņš bija un vienmēr paliks izcils aktieris – gargabalnieks, kurš visu mūžu atdevis Nacionālajam teātrim, kurā viņš sāka strādāt 1938.gada 15.augustā, nospēlējot vairāk nekā 200 lomas. Pagājušajā gadā kopīgi atcerējāmies teātrim atdotos 70 gadus. No visiem teātra režisoriem Kārlis visaugstāk vērtēja Žani Katlapu un Alfrēdu Amtmani – Briedīti. Skatītāju atmiņā vienmēr paliks mežonīgais kapteinis Kihnu Jens no tāda paša nosaukuma lugas, Kolā Briņons, Hamilkāra kungs, Indrānu tēvs un daudzas citas lomas. Mākslinieks bija bezgala godīgs uz skatuves, dzīvē un pret cilvēkiem. Viņš prata skaisti un gaiši novecot, vienmēr saglabājot labestīgu attieksmi pret teātra jauno paaudzi un nākotni.
– Jūs abi esat piedalījušies kopīgos pasākumos?
– Man ir bijis tas gods. Piemēram, Kapusvētkos “Sila” kapos mākslinieks skaitīja dzeju, bet es teicu tos vārdus, kas šādās reizēs jāsaka. Mums abiem bija iecere izveidot montāžu ar dzejnieka Friča Bārdas garo dzejoli “Skaidu spilvens”, bet tad Kapusvētkus sāka vadīt mācītāji, un mēs to neizdarījām. Pēdējos savas dzīves gados mākslinieks ārkārtīgi pārdzīvoja to, ka vairs nepietika spēka, lai atbrauktu uz Kapusvētkiem un apciemotu savus draugus. Ir bijuši arī vēl citi kopīgi pasākumi.
– K.Sebris ir teicis, ka viņam visa ir gana.
– “Man visa kā ir gana” – tā viņš bieži mēdza sacīt, jo savā būtībā mākslinieks kopš bērnības bija ļoti pieticīgs, lai gan viņa mātes tēva saimniecība tolaik tika uzskatīta par turīgu, tomēr turība nenāca viegli. Ar vieglu roku neviens tur nešķērdējās. Arī aizejot pensijā, materiālā situācija Kārlim nebija tik laba, jo sākumā pensija bija nožēlojama, tāpēc mākslinieks bija ārkārtīgi pateicīgs Gulbenes rajona padomei, kas viņam sedza īres maksu. Arī lepnībā un bagātībā viņš nedzīvoja. Ekstravagance viņam bija sveša. Kārlim it visā piemita lietu kārtība. To varēja vērot gan dzīvoklī, gan vasarnīcā, gan dārzā, kur puķu dobes bija nodotas Nellijas pārziņā.
– Māksliniekam piemita arī laba humora izjūta?
– Viņam bija raksturīgs sulīgs un labestīgs humors, kā arī piemita apbrīnojams optimisms. Šad un tad viņš atļāvās pateikt arī kādu neķītru vārdu, bet no viņa mutes tas neizklausījās neķītrs. Vārds nāca īstajā laikā un vietā. Pat viskritiskākajās situācijās mākslinieks nezaudēja humoru. Viņš mēdza godīgi atzīt, ka dzīvē ir arī daudz grēkojis un augstu kāpis tai Kunga vīna kalnā. Dažs varbūt domā, ka mākslinieks neinteresējās un nerunāja par politiku. Jā, to viņš skaļi nedarīja, bet interese viņam bija. Viņš bija neapmierināts ar situāciju, kāda valda Latvijā. Visvairāk viņam nepatika cilvēku mantkārība un “prihvatizācija”. Viņam būtu grūti pārdzīvot zemnieku protesta akcijas un to, kas šodien notiek laukos.
– Mākslinieks ir bijis uzticīgs arī vienai – īstajai mīlestībai.
– Jā, jo Kārlis un Nellija kopā nodzīvoja sešdesmit gadus. Pēc Nellijas aiziešanas viņš iekšēji “sabruka”. Viņš vienmēr priecājās, ka dzīvē bijusi lemta meitene no Vidzemes. Viņiem viss sapasēja gan darbos, gan saticībā. Tā jau nebija, ka abi nestrīdējās, bet, kā Nellija savulaik teica: “Ne es viņā klausos, ne viņš manī”. Nellija bija pavarda turētāja. Neviens ciemiņš netika pavadīts bez cienasta. Arī kad pats braucu ciemos, zinot, ka Kārlim garšo paniņas, kurās peld nelieli sviesta pikucīši, jaunpiens, siers, biezpiens, sēnes un pašcepta maize, kā arī citi īsti lauku labumi, vienmēr centos tos sarūpēt.
– Kāda bija viņa attieksme pret tuviniekiem?
– Kārlis ļoti bieži ar mīlestību atcerējās savu tēvu, kuram tā arī neiznāca vērot dēlu uz Nacionālā teātra skatuves, jo viņš agri nomira. Ar mīlestību viņš vienmēr runāja par savu mammīti un vienpadsmit gadus jaunāko brāli Miervaldi, kurš nomira Austrālijā, kā arī māsu Birutu, kura apglabāta Lizuma “Sila” kapos. Kad Kārlis svinēja savu 50 gadu jubileju, viņš no skatuves pirmos pateicības vārdus veltīja nevis partijai, kā tolaik bija pieņemts, bet savai mammītei, kura sēdēja ar baltu lakatiņu galvā skatītāju zālē, un tēvam, kas atdusas “Sila” kapos. Publika, to dzirdot, piecēlās kājās. Viņš vienmēr mācēja atdot cieņu saviem vecākiem.
– Kas pamudināja mākslinieku, vēl dzīvam esot, sev uzlikt kapakmeni?
– Viņš uzskatīja, ka cilvēkam viss ir jānokārto, vēl dzīvam esot, lai pēc viņa aiziešanas no šīs dzīves nevienam vairs nevajadzētu turēt bēdu. Pieminekli veidoja izcilā tēlnieka Kārļa Jansona dēls Andrejs Jansons, kurš dzīvo netālu no Cēsīm “Siļķēs”. Nellija sākumā šim vīra lēmumam pretojās, bet Kārlis bilda, ka tas nav nekas, ja piemineklis kapos jau būs uzlikts. Nellija nomira pirmā un pēc pašas izvēles tika kremēta, lai gan Kārlis to negribēja, uzskatot, ka latvieti neviens nededzina. Kad pienāca bēru diena, viņš teica: “Ko tad es ar viņu strīdēšos, lai tad sadeg ar”.
