Ar traku steigu likvidējam lauku skolas.
Pie kāda rezultāta tas var novest?
Šie lēmumi nav prāta darbs,
Tiem piesitiens būs visai skarbs.
Ka senos laikos pagastos bij’ pasts un skolas ēka,
Un necēlās par to nekāda brēka,
Ka bērnu maz un pastā apgrozības nava,
Jo mūsu valstij bija gudra politika sava:
Valsts vadītāji domāja par tautas labklājību,
Par ļaužu gara gaismu – izglītību.
Nu sagriezies viss kājām gaisā varasvīru prātos,
Kā bieži gadās vecos, sabojātos aparātos.
Ir mūsu varai vienaldzīgi lauku plašumi un brīve,
Jo viņi uzskata, ka tikai pilsētās ir īstā dzīve.
Ar skolu likvidāciju tie zaru nozāģē, uz kura paši sēž,
Jo tautiešus no Latvijas ar steigu projām mēž.
Kungs, lūdzu, palīdzību sniedz,
Pie varas esošajiem saprast liec,
Ka viņi lauku ļaudīm lielu pārestību dara
Un vēlāk izstrēbt nevarēs, ko paši vāra.
No kurienes tik liela īsprātība,
Kam biedrene ir bezizmēra nelietība?
Kas atbildēs uz jautājumu šo,
Pašreizējā laikā – aktuālāko?
Mans ieteikums ir varasvīriem – nelgām:
“Uz pusi samaziniet savas algas,
Tad lauku skolām iztikšanai pietiks,
Un jūsu prāti pārslogoti netiks
Ar dumjiem lēmumiem, kas tautai naidīgi
Un mūsu valstij kaitīgi.”
Pie skolotājiem – pensionāriem ar ieteikumu nāku,
No sirds to izsaku, kā māku:
“Nu ņemsim lauku skolu dzīvi savās rokās,
Tad beigsies vecāku un bērnu mokas!
Un bērni apgūs izglītību mīļās skolas telpās,
Uz pilsētu lai nav tiem jātraucas bez elpas.
Mums algu nevajag, jo pensija ar darbu nopelnīta,
Bet taisnība būs izcīnīta.
Un skolas darbosies, kā nākas,
Jo savā mūžā esam sakrājuši lielas darba mākas.”
Lai Dievs mums palīdz šajā svētīgajā darbā,
Kad ceļā stājas ikdienība skarbā!
Lai Dievs dod prātu tiem, kam valsti vadīt šķirta loma,
Un gaiša tautas nākotne lai vienīgā ir viņu galvās doma!
