Gulbenietei Silvijai Suntažai oktobrī bija iespējams nedaudz vairāk kā nedēļu pavadīt Tunisijā. Ceļojumā uz tālo valsti Ziemeļāfrikā, Vidusjūras piekrastē, kas robežojas ar Alžīriju un Lībiju, viņa devās, māsas Mētras Kalniņas mudināta.
Gulbenietei Silvijai Suntažai oktobrī bija iespējams nedaudz vairāk kā nedēļu pavadīt Tunisijā. Ceļojumā uz tālo valsti Ziemeļāfrikā, Vidusjūras piekrastē, kas robežojas ar Alžīriju un Lībiju, viņa devās, māsas Mētras Kalniņas mudināta. Līdz šim Silvija ceļojuma iespējas radusi pati, bet šoreiz tas bijis negaidīts piedāvājums.
“Esmu samērā daudz apceļojusi Vidusāziju, bijusi Kanādā, bet uz Tunisiju braucu pirmo reizi. Atgriežoties mājās un skatoties fotogrāfijas, saprotu, ka gribētu turp aizbraukt vēlreiz, jo salīdzinājumā ar Latviju tā ir pavisam cita pārsteidzoša pasaule, kurā dominē smilšu dzeltenums, baltā un koši zilā krāsa,” saka Silvija.
Viņa no Kauņas ar lidmašīnu pēc 3,5 stundu lidojuma līdz ar tūristu grupu no Latvijas piezemējusies Tunisijas pilsētas Monastīras lidostā. Jau lidojuma laikā, tuvojoties Āfrikas kontinentam, pārsteigusi neparasti dzeltenā krāsa. No lidostas autobusā mērots ceļš uz Hammametas pilsētu, kur atradusies trīszvaigžņu viesnīca “Lekalife”. Jau pirmajā vakarā Silvija kopā ar citiem grupas biedriem devusies sasveicināties ar Vidusjūru, bet pamatīgāk to izdevies iepazīt tikai turpmākajās dienās.
“Pārsteidza Vidusjūras zili zaļais un ļoti sāļais ūdens. Tam iekļūstot acīs, ar steigu vajadzēja tās ar kaut ko izskalot. Peldoties pārliekā sāls koncentrācija ūdenī it kā visu laiku turēja ķermeni uz augšu. Laiks visa ceļojuma laikā bija silts, pat karsts – plus 25 grādi,” stāsta Silvija.
Valsts simbols – olīvkoks
Vikingu kuģī Silvija izbaudījusi ne tikai Vidusjūras viļņu augstumu, bet vērojusi tunisiešu nacionālās dejas, kam pamatā ir salsas kustības, un iztālēm skatījusi prezidenta pili. Tomēr visinteresantākie piedzīvojumi saistījušies ar braucienu pa Sahāras tuksnesi un vizināšanos kamieļa mugurā. Divās dienās pa tuksnesi pieveikti 1400 kilometri. Silvija ievērojusi, ka Tunisijā ir ārkārtīgi daudz perpendikulārās rindās audzētu olīvkoku, bet vienu lauku no otra norobežo lieli lapaini, adataini kaktusi, kas aug arī ceļa malās. Tunisieši pēc olīvu audzēšanas ieņem ceturto vietu pasaulē. Arī valsts simbols ir olīvkoks. Olīvas ar rokām novāc novembrī, decembrī un janvārī. No trīs kilogramiem olīvu iegūst vienu litru eļļas. Vislabāko eļļu Tunisijā ražo Sfāksas pilsētā. Silvija stāsta, ka tajā atrodas cietums, kas līdzinās trīszvaigžņu viesnīcai. 60 procentiem tunisiešu ir vidējs dzīves līmenis, 20 procenti ir nabadzīgi un tikpat arī ļoti nabadzīgi ļaudis. Valsts iestāžu darbinieku alga ir apmēram 455 dināri (250 lati). Skolotāja alga ir apmēram 550 dināri.
No kamieļa muguras augstumiem
Braucot pa tuksnesi, Silvijai šķitis, ka tā ir pārvietošanās pa mēness virsmu. Viss – pelēcīgi brūns, smilšu krāteri, ārkārtīgi nabadzīga augu valsts. Ar interesi viņa gaidījusi tikšanos ar kamieļiem. “Tie ir sasieti grupā pa trim. Grupai ir vedējs, kas atbild par trim cilvēkiem, kas sēž kamieļa mugurā. Biju trijotnes priekšgalā, tāpēc man vajadzēja vadīt kamieli, bet dzīvnieks pats zināja, kurp jādodas. Atrašanās kamieļa mugurā ļāva izbaudīt interesantas izjūtas,” stāsta Silvija. Nelielā pilsētā Dovzā, ko uzskata par Āfrikas tuksneša vārtiem, ceļotāja pārliecinājusies, ko nozīmē ramadana laiks un islama ticība, kā arī pamanījusi, ka ne tikai Dovzā, bet arī citās Tunisijas pilsētās ir daudz vistu un gaiļu, kā arī pat lepnu māju pagalmos daudzviet valda milzu nekārtība. Silvija pabijusi arī pie sāls ezera, kas kādreiz bijusi jūra. Sāli Tunisijā izmanto tikai rūpniecībā.
No paklāju fabrikas – pie berberiem
Kairojanas pilsētā Silvijai bijusi iespēja apskatīt paklāju fabriku, kur paklājus no kamieļu vilnas auž ar rokām, tāpēc tie ir ļoti dārgi. Pirms tam viņa apmeklējusi arī Matmatas pilsētu, kas atrodas augstu kalnos. Pilsētā arī šodien dzīvo berberu cilts pārstāvji, galvenokārt, lai viņus varētu aplūkot tūristi. Viņi mitinās klintīs izcirstās kalnu alās, kurās nemainīgi ir plus 20 grādu temperatūra. “Berberiem par to maksā naudu. Lai nofotografētos kopā ar berberu, vajadzēja maksāt vienu dināru, tas ir 50 santīmu. Berberi pārtiek no kartupeļiem, tomātiem, paprikas un cita, alās ir ūdens un ierīkota elektrība,” stāsta Silvija. Ceļojuma laikā viņa nebeigusi priecāties par krāšņajiem ziediem – īpaši oleandriem – un tunisiešu laipnību, kā arī ar interesi vērojusi tūristu kaulēšanos ar tirgotājiem, jo cilvēks vairāk kaulējies, jo labāk. Silvija piedalījusies arī Tunisijas nacionālo dziesmu un deju vakarā un nobaudījusi kamieļa gaļu.
“Mani pārsteidza, ka daudzās vietās karstā saulē izkārti kautķermeņi, pie mums nekas tāds nevarētu notikt. Veikalos ir daudz dabīgās ādas izstrādājumu, īpaši no kamieļu ādas, trauki tāpat kā mājas ir zilbaltos toņos. Vīrietim var būt vairākas sievas, ja vien viņš spēj tās uzturēt,” stāsta Tunisijas viešņa.
Silvija par Tunisiju varētu stāstīt vēl un vēl, sarunas beigās piebilstot, ja arī neradīšoties izdevība ar šo valsti tikties vēlreiz, viņa dotos ceļojumā uz Tibetu vai Ķīnu.
