Šogad aprit 20 gadi, kopš Latvijā tika likvidētas kopsaimniecības. Par kolhozam atdotajiem gadiem pārdomās kavējas beļavietis Valdis Skopāns, kurš vairāk nekā 30 gadus bijis gan kolhoza “Vienība”, gan kolhoza “Pilskalns” valdes priekšsēdētājs. “Jau savulaik esmu teicis, ka visas saimniecību reformas notika nenormāli. Tas bija īsts tautsaimniecības analfabētisma paraugs, kad tika sagrauta ražošana un likvidēti gadiem krātie pamatfondi. Politiskā pāreja notika, absolūti nedomājot par ekonomiku. Tika noteikts laiks, kad visam bija jābūt privatizētam. Visi steidza privatizēt tehniku, zemi, fermas, bet kas no tā iznāca? Fermas atdeva tādiem, kas jau otrā dienā pēc privatizēšanas prātoja, kā iespējami ātrāk nogādāt lopus uz gaļas kombinātu, lai tiktu pie naudas. Lielās ražotnes vajadzēja atdot cilvēkiem, kuri bija gatavi turpināt ražošanu. Arī zemes kopēji izrādījās dažādi. Par to pārliecinājos, vēlāk strādājot Beļavas pagasta zemes komisijā,” saka V.Skopāns.
– Kā toreiz strādājāt?
– Beļavas pagasta teritorijā savulaik bija pat četri kolhozi, kas tika dažādi apvienoti. Kolhozā “Vienība” sāku strādāt 1961.gada augustā. Pirms tam saimniecībā vienu gadu biju nostrādājis par brigadieri. Par kolhoza priekšsēdētāju mani ievēlēja vienbalsīgi. Pirmie gadi nebija viegli. Tobrīd nesakārtotā ražošana nedeva plānotos ienākumus, tāpēc sākām aktīvi strādāt pie ražošanas tehnoloģiju pilnveides un atsevišķu lauksaimniecības nozaru attīstības, īpaši akcentējot augkopību un graudkopību. Būvējām lielus ražošanas objektus, piemēram, liellopu kompleksu “Liepkalni”, apzinoties, ka uz vecajām nelielajām govju fermām balstīties nevaram, lai gan tajās strādāja ļoti labi lopkopēji. Domājām par jauniem kadriem. Vienā gadā no kolhoza uz Apes lauksaimniecības skolu mācīties par slaukšanas operatorēm nosūtījām četras meitenes, lai gan tajā pašā laikā pa visu rajonu četras kopā nevarēja savākt. Tolaik jaunieši, kuru Beļavā bija daudz, nebija ar varu jāspiež strādāt laukos. Viņi to izvēlējās paši, kaut gan darbs lauksaimniecībā nebija viegls ne toreiz, ne arī tagad, lai gan talkā nākušas modernas iekārtas un tehnika. Tolaik uzbūvējām ietilpīgu sakņu pagrabu, lopbarības sagatavošanas cehu, mehāniskās darbnīcas. Ievērojami paplašinājām dzīvojamo fondu. Pēc tam, kad kolhozu “Vienība“ pievienoja kolhozam “Gulbene”, tajā strādāju divus gadus, bet kolhoza “Pilskalns” valdes priekšsēdētāja amatā tiku ievēlēts 1975.gadā. Man patika stingra darba disciplīna. Dzeršana darba laikā bija nepiedodams pārkāpums. Lepojos, ka strādāju kopā ar augstas raudzes lauksaimniecības speciālistiem. Bija darbinieki, kuri teica: “Ja viņš tā var, tad es varu vēl labāk!” Tā bija laba zīme. Šodien man sāp sirds, uzzinot, ka lieliskiem lauksaimniecības darba speciālistiem, ar kuriem strādājam kopā, tika aprēķināta pensija tikai 27 lati. To es uzskatu par cinismu pret cilvēkiem.
– Kolhoza laikā daudzus objektus uzcēlāt sabiedriskajās talkās.
– Tā bija. Pašu spēkiem paveicām daudz. Joprojām augstu vērtēju cilvēku lielo atsaucību, kuri nebaidījās darba. Viņi apzinājās, ka, piemēram, tautas nams, kas pusotra gada laikā tika uzcelts kolhoza “Vienība“ laikā, ir vajadzīgs pašiem. Kultūras iestāde tapa sabiedriskā kārtā. Bija vajadzīga brīvdabas estrāde. Atkal visi kopā lēmām, kur to būvēt. Nolēmām – tuvāk skolai, kur estrāde labi iekļāvās kopējā vides ainavā. Mājās man joprojām glabājas saraksts ar to cilvēku uzvārdiem, kuri piedalījās talkās. Piedalījās visu paaudžu ļaudis. Sabiedriskā kārtā gada laikā tika uzbūvēts arī bērnudārzs 90 vietām. Tapa kolhoza ēdnīca. Tā bija apbrīnojama cilvēku griba dzīvot labāk. Viesizrādēs uz Beļavu brauca gan Valmieras Drāmas teātris, gan cirks no Ļeņingradas, gan citi kolektīvi.
– Šodien esat liecinieks, kā tiek renovēts jūsu veikums.
– Renovācija 50 gadus vecajam tautas namam, protams, bija vajadzīga, bet jau ir pagājuši divi gadi un darbi joprojām nav beigušies. Saprotu, tas nav viegls process, bet šodien ir citas būvniecības tehnoloģijas, moderni celtniecības materiāli. Tolaik tautas nama celtniecība kolhozam kopumā izmaksāja 30 tūkstošus rubļu. Šodien tā renovācijai tērē 150 tūkstošus latu.
– Vai tas nozīmē, ka notiekošais jūs neapmierina?
– Kāpēc bija vajadzīgs renovācijas darbus dalīt divās kārtās? Bija jāpaiet gadam, kamēr varēja ķerties pie otrās kārtas. Šodien atļaujamies izšķērdēt līdzekļus. Man ir radies priekšstats, ka naudu vajag kaut kur iegrūst, lai iespējami ātri izlietotu, nevis uzbūvētu konkrētu objektu. Kolhoza laikā bija noteikts plāns un izpildes laiks, ko vajadzēja ievērot. Tolaik, ja projekts tika apstiprināts, uzreiz varēja ķerties pie būvniecības. Šodien apstiprina projektu un iedala naudu, bet tad vienam kaut kas pēkšņi nepatīk. Projektu aptur, sākas strīdi, laiks iet. Piemērs tam ir arī Stradu ceļš. Vai tad iepriekš ar Vides pārvaldi nekas netika saskaņots, ka tagad var sākt visu apstrīdēt? Arī Lejasciems mokās ar ūdenssaimniecības projektu. Tas nav normāli. Man pašreizējā novadu sistēma nav pieņemama, jo uz vietas pagastā nav iespējams risināt nevienu jautājumu bez saskaņošanas ar novada domi. Ja nav iespējams lemt pašiem, tad ir tā, ka tautas namu renovējam divus gadus, varbūt būs vajadzīgs vēl trešais. Nevaram atrisināt nevienu finanšu jautājumu, iepriekš tas nav izgājis cauri desmit instancēm, un arī tad atrodas kāds, kas pasaka: “Stop!” Arī biežā lēmumu un dažādu likumu grozījumu maiņa valsts līmenī man nav pieņemama.
– Jūsuprāt, kuras ir šodienas lielākās problēmas?
– Lielākā problēma ir tā, ka mēs absolūti nedomājam par ražošanas attīstību. Savulaik paši savām rokām iznīcinājām ražošanu, lai tagad mēģinātu to atjaunot, lai gan īsti jau nekas netiek darīts. Protams, katras sistēmas maiņa ir saistīta ar upuriem. Savulaik bija doma Beļavā būvēt kooģenerācijas staciju. Pagasts tam deva piekrišanu, bet viss apstājās. Bija doma vēl kādas uzņēmējdarbības attīstīšanai, bet atkal nekā. Ja nebūs darba, arī Beļavas pagastā nebūs, kas dzīvo, jo daudzi jau ir devušies projām. Viss iet tikai mazumā. Man ir ārkārtīgi grūti noraudzīties, kā visu to, ko paši savām rokām esam cēluši, tagad viegli laižam postā. Cilvēkiem bija darbs, tika ražota produkcija, bet tagad lielākā daļa šo objektu ir izlaupīti. Varbūt vaina ir tur, ka, likvidējoties kolhoziem, nespējām izveidot statūtsabiedrību, kā to izdarīja kolhozs “Rainis”, vai kooperatīvu, lai saglabātu divas galvenās pamatnozares – lopkopību un graudkopību.
Es piederu zemniekiem, tāpēc ceru, ka šodienas zemnieki sapratīs, ka ir jāveido kooperācija ar lielām saimniecībām un izvērstu ražošanu, jo bez tās nebūs attīstības. Izdzīvot kļūs arvien grūtāk. Tāds laiks, kad ģimene iztika no tā, ko saražoja savā nelielajā saimniecībā, vairs nebūs. Tā vēl dzīvo tikai manas paaudzes cilvēki, bet jaunie nekad uz to neies. Laukos ir jāienāk modernizācijai, tikai tad varam cerēt, ka tie nepaliks tukši. Īpaši jaunajiem lauksaimniekiem nevajadzētu baidīties veidot kooperatīvus. Baidīties varētu vecākā paaudze, kas vēl nav aizmirsusi, cik grūti bija pirmajos kolhoza gados.
– Kas tad var veicināt attīstību laukos?
– Pirmais noteikums, lai būtu labi ceļi. Ja to nebūs, nebūs arī ražošanas. Otrs faktors – infrastruktūras sakārtošana, trešais – ražošanas modernizācija. Ja to neievērosim, lauki būs tukši. Savulaik klausījāmies solījumos, ka, dzīvojot visiem vienā novadā, pagastiem būs salīdzinoši lielākas iespējas. Vai tādas šodien ir? Nav nekādu.
