Ar katru dienu palielinās sociālo pedagogu un psihologu darba apjoms, jo šodienas sabiedrība kļūst arvien pārsteidzošāka.
Ar katru dienu palielinās sociālo pedagogu un psihologu darba apjoms, jo šodienas sabiedrība kļūst arvien pārsteidzošāka. Pārsteigumi, dažādas neprognozējamas situācijas un konflikti novērojami ne tikai mācību iestādēs, bet arī ģimenēs.
Gulbenes pilsētas sociālā pedagoģe Mārīte Korne uzskata, ka pamatuzdevums, lai risinātu šīs problēmas, ir vecāku izglītošana.
“Kāpēc skolēni jau pirmajās klasēs kavē mācību nodarbības? Tāpēc, ka mājās viņi nav saprasti. Daudzām mātēm šķiet, ka tad, ja viņa dzemdējusi bērnu, viņa prot to izaudzināt, zinot, kas mazulim vajadzīgs. Skola bērnu izglīto un palīdz viņam daļēji apgūt dažādas prasmes, bet emocionālajai audzināšanai, attiecību veidošanai skolā laika neatliek, jo tas ir mazliet intīmāks un individuālāks process. Man izveidojies priekšstats, ka šodienas bērni ir gudrāki par vecākiem. Skolā viņiem var būt nesekmīgs zināšanu novērtējums, bet, pajautājot, kāpēc ir kavējumi, viņi prot saturīgi pamatot, kāpēc tā rīkojušies. Bērni nebaidās runāt par savām interesēm, kā arī norādīt, ko viņi nerod skolā, kāpēc tā viņiem nepatīk. Daudzkārt teiktajam jāpiekrīt. Mēs, pieaugušie, tad sakām: “Mācīšanās un skolas apmeklējums ir katra skolēna pienākums.” Tūlīt ir pretjautājums: “Bet kas es būšu pēc skolas?” Mani vecāki nestrādā, lieto alkoholu, iztiek no garantētā iztikas minimuma. Gadījuma darbos kaimiņš bez augstām skolām dažkārt nopelna vairāk nekā izglītotais. Bērni ārkārtīgi labi izprot šodienas dzīves situācijas un negācijas, jo viņi tajās dzīvo. Mēs cenšamies visu idealizēt, bārstot vispārīgas frāzes un tamlīdzīgi. Tā kontingenta bērniem, ar kuriem strādāju, tas viss ir kā vējš gar ausīm,” situāciju raksturo M.Korne. Psiholoģe uzskata, ka bērnus nevar iedalīt kategorijās: labie un sliktie, jo ir riska ģimenes, kuru bērni skolā ir centīgi, labi mācās un uzvedās, bet ir labi situētu ģimeņu atvases, kam vajadzīga sociālā pedagoga palīdzība.
M.Korne stāsta, ka problēmu risināšanā traucē vecāku neziņa, kur vērsties pēc palīdzības tad, kad tikko ir pamanījuši, ka netiek ar audzināšanas jautājumiem galā. “Viņi necenšas dzīvot līdzi laikmetam, bet domā: ja mana māte tika ar visu galā, es arī tikšu. Šodien nevar strādāt ar mūsu vecmāmiņu audzināšanas metodēm, piemēram, noperot, uzdot darbu, jo, pirmām kārtām, mums nav darba, ko iedot. Bieži vecāki, izejot kopā ar bērnu no mājas, nepamana, ka viņš atgriežas mājās, lai sēdētu pie datora. Ja bērni tā pavada augus vakarus un dienas, varbūt vecākiem ir jāatsakās no datora, varbūt jāmeklē palīdzība, bet tā nenotiek,” novērojusi sociālā pedagoģe. Palīdzības meklēšana sākoties tikai tad, kad bērns sasniedzis pusaudža vecumu.
“Nav pareizi sacīt, ka manam bērnam radusies problēma, bet, ka tā ir mūsu ģimenes problēma. Ja vecāki laikus būtu nākuši pie psihologa vai sociālā darbinieka runāt par problēmu, tad risinājumu varētu meklēt kopīgi. Nav pareizi, ka vecāki visu noveļ uz bērna pleciem: neklausa, neapmeklē skolu, ir nesekmīgs, tā ir viņa problēma. Vai tie, kas tā rīkojas, ir noskaidrojuši nesekmības cēloni? Visvieglāk aizbildināties, sakot, ka bērnam ir grūta galva,” spriež M.Korne.
Ar varu nevienu pie psihologa atvilkt nevar, tāpēc ir nepieciešami sociālie pedagogi, kas apseko situāciju, dod pirmo konsultāciju, veidojot apziņu, ka katram vispirms ir jāstrādā ar sevi.
“Problēmas rada kopējā sabiedrības virzība un mainītā attieksme pret vērtībām. Vērtību sistēma ir sagrozījusies, tāpēc daudz ko bērni uztver izkropļoti. Es mīlu bērnus un uzskatu, ka viņos ir daudz gaišuma, bet viņu dzīves vērtību uztvere ne vienmēr ir pareiza. Kā lai tā nebūtu, ja blakus nav neviena, kas pateiktu, ka var arī citādāk domāt. Vērtību skalas augšgalā izvirzās nauda. Kāpēc bērni zog? Ne vienmēr tā ir pārtika. Naudu zog, lai tērētu tur, kur tas nemaz nav nepieciešams, lai gan naudu varētu nopelnīt arī strādājot, bet valstī tā vēl nav sakārtots, lai bērni, kas vēlas, brīvlaikā varētu rast darbu, saņemot labu atalgojumu,” uzskata sociālā pedagoģe. Viņa pārliecināta, ka ikvienam bērnam vajadzīga konkrēta pieeja, bet pamatu pamats ir savstarpējās attiecības ģimenē, kur pareizo ceļu bērnam parāda vecāku mīlestība un sapratne.
