Nesen klausījos kāda cilvēka, kurš apkopo buramvārdus, stāstīto. Pirms tam nebiju iedomājusies, ka arī mēs ikviens katru dienu vairākkārt izmantojam buramvārdus, sakot “labrīt”, “labdien”, “labvakar”, “ar labu nakti”, “labu veiksmi”, “visu labu” un vēl citus. Tā mēs vēlam otram cilvēkam labu rītu un dienu, liekam sadoties viņam rokās ar veiksmi. Savādi, bet dažkārt pietiek ar vienu smaidā ietītu šo buramvārdu, lai nekas vairs nešķistu par grūtu, lai aizmirstos un tiktu piedoti visi iepriekšējie sarūgtinājumi, lai gribētos apskaut visu pasauli, jo viss, kas ir labs, cilvēkam piebur neredzamus spārnus. Tomēr dzīve nelīdzinās lineāla malai, kur viss ir taisns un nemainīgs. Daudz sāpīgāk sit to vārdu pātaga, kad garāmejošs cilvēks tā vietā, lai novēlētu otram labu dienu vai pieņemtu otra vēlējumu, gluži kā uz saulaina ciņa iztraucēta odze nošņāc: “Liec mani mierā ar saviem laba vēlējumiem! Nevēlos tos dzirdēt!” Pirmajā brīdī šķiet, it kā šis cilvēks būtu aplējis tevi ar ledainu ūdeni. Īpaši jau tāpēc, ka nav iespējams rast izskaidrojumu šādai rīcībai. Gribas kaut ko atcirst pretim, sak, kā mežā sauc, tā atskan, bet vai tas šo dienu tad padarītu labāku? Būtībā tā ir ar visu neapmierinātā cilvēka paša problēma. Varbūt šim cilvēkam uz pleciem uzgūlusi smaga problēmu nasta, no kuras viņš tādējādi mēģina atbrīvoties, īsti pat nesaprotot, kā. Ir tik daudz šo “varbūt”. Tomēr visās nākamajās dienās, sastopoties uz ielas, es atkal šim cilvēkam veltu buramvārdus un uzsmaidu. Esmu pārliecināta, ka redzēšu viņu aizejam tālāk ar veiksmi pie rokas pretim labam rītam, labai dienai un labam vakaram.
