Tad, kad radio un televīzijas sniegtā informācija par šobrīd notiekošo valstī ir nogurdinājusi un šķiet, ka neko labu vairs nav iespējams sagaidīt, kad zūd ticība, ka kaut kas var mainīties, dzīve pati it kā nejauši saved kopā ar cilvēkiem, no kuriem strāvo apbrīnojams dzīvesprieks un spēja šodienā tomēr saskatīt arī kaut ko labu. Šonedēļ tāda iespēja bija arī man.
Adulienas pusē tikos ar kādu cienījama vecuma kundzi, kura, par spīti savām veselības kaitēm, kuru ir ne mazums, katru dienu sagaida ar prieku arī tad, kad pēc komunālo maksājumu veikšanas no pensijas nekas daudz pāri nepaliek. ”Šodien ir tāds, laiks, kad cilvēkam tikai mazliet vairāk jāpadomā, tad arī no cirvja kāta var izvārīt garšīgu zupu,” joko kundze. Par spīti dārgajām zālēm un ārstu apmeklējumiem viņa iemācījusies veiksmīgi sadzīvot ar savām kaitēm. “Ir tikai rūpīgi jāieklausās savās izjūtās. Ja es visu laiku sēdēšu salikusi rokas klēpī un domāšu, cik man ir slikti, cik valstī viss ir slikti, tad tā arī būs,” uzskata sieviete. Gadi vairs neļauj piedalīties ilgstošās protesta akcijās, tāpēc viņas protests notiekošajam ir šis dzīvesprieks, iesaistīšanās pensionāru aktivitātēs un kultūras piedāvātajās baudās.
Kāds kungs par spīti tam, ka valstī arī kultūra vairs nešķiet vajadzīga, ar nepacietību gaida vokālā ansambļa mēģinājumus. Tāds ir viņa protests: ar dziesmu pret nejēdzībām. Mazā virtuvītē saimniece izdomā jaunas ēdienu receptes: vienkāršas un interesantas kā protests. Citviet kaudzēs krājas rakstaini cimdi un zeķes. Arī tāds var būt spītīgi kluss protests – bez skaļiem saukļiem un transparentiem. Ar visu labo pret nejēdzībām.
