Rīta viešņa. Bija agrs vasaras rīts. Berta mēdza celties tūlīt pēc pulksten sešiem. Vispirms viņa atvēra logu.
Rīta viešņa
Bija agrs vasaras rīts. Berta mēdza celties tūlīt pēc pulksten sešiem. Vispirms viņa atvēra logu. Lai vasara ienāk istabā. Tad sekoja neliela rītarosme, pirms tam izdzerot glāzi auksta ūdens, kurā pa nakti bija atstāta sudraba tējkarote, lai ūdens būtu veselīgs – jonizēts. (Berta šādai procedūrai un tās veselīgumam svēti ticēja.) Tad – rīta duša un krūzīte kūpošas kafijas. Vēl krietnu pusstundu veltot sevis sakopšanai (mati, apģērbs, kosmētika un rotu izvēle), viņa bija gatava sākt dienu. Nē, ne jau darba dienu. Bertas dzīvesveids bija neparasts, varētu pat teikt – aristokrātisks. 50 gadu vecumā un vientuļas bezdarbnieces statusā (viņa gan izskatījās gadus 15 jaunāka par patieso vecumu) tas, iespējams, šķiet, savādi. Varbūt pat kaitinoši namsaimniecei, pie kuras istabiņu īrēja Berta. Īrniece bija tāda savāda. It kā ne no šīs pasaules. Saimniece neko daudz par Bertu nezināja. Pārāk klusa un inteliģenta šķita viņa (nekad nenāca aizņemties naudu vai sērkociņus, vai sāls šķipsnu). Saimniece brīnījās, no kā pārtiek Berta! No svaiga akas ūdens un kafijas? No tējas un auzu putras, ko viņa mēdza vārīt uz savas elektriskās plītiņas? Ar šo sievieti nevienam nebija nekādu problēmu, raižu. Tieši otrādi. Ja kādam no mājiniekiem (šajā namā bija vēl trīs citi īrnieki) trūka padoma vai plākstera dvēselei, droši varēja iet pie Bertas. Viņa izlika kārtis. Pazīlēja. Dažiem par baltu velti, citiem par naudu. Berta zināja, no kura var paprasīt. Un vēl viņa bija privātskolotāja. Ja kādai jaunavai vai puisietim steidzami bija vajadzīga smalkas uzvedības skola, tad bija jādodas pie Bertas. Mazpilsētā visi pazina šo eleganto kundzi, kas vienmēr izskatījās kā no modes žurnāla izkāpusi. Līdzsvarota, laipna, klusa… Bertu mēdza dēvēt par gaišreģi. Ne vienam vien viņa bija palīdzējusi atrisināt piņķerīgu dzīves situāciju.
Un tā – bija kārtējais rīts. Diena tikko vēl sākās. Ap pulksten astoņiem pie Bertas istabiņas durvīm kāds nedroši klauvēja. Viņa uzreiz saprata, ka tas ir viesis, jo saimniece klauvē citādi. Kā jau namamāte – pārliecināti. Berta atvēra durvis un pārsteigta ieraudzīja tajās sīku, mazu sievieti ar gariem, vijīgiem melniem matiem. “Labrīt, piedodiet, ka tik agri, bet man ļoti vajag jūsu palīdzību. Man stāstīja, ka jūs protot skaidrot tagadni un pareģot nākotni. Palīdziet! Es nesaprotu, kas notiek ar manu dzīvi!” teica sieviete. Berta aicināja viņu ienākt, jautāja, ko viešņa vēlas – kafiju vai tēju. Saņemot nekonkrētu atbildi, viņa steidza pagatavot atspirdzinošu tēju – depresijas dvēseles spirgtumam, kā Berta teica. Un tad nepazīstamā sieviete sāka stāstīt par desmit gadus seniem notikumiem, kas nedod mieru, kas, liekas, notikuši tikai vakar…
Deju klubā
Jaunā dāma – Marta -, studēdama augstskolā, manījusi, ka kaut kā pietrūkst. Dvēselei. Kādā sludinājumā viņa izlasīja par deju klubu ar nosaukumu “Tango”. Par nelielu dalības maksu uz šo klubu nāca dalībnieki, tādi kā pašdarbnieki, kas gatavi divreiz nedēļā tikties, klausīties modernās deju mūzikas ierakstus, apgūt deju soļus un dejot, dejot… līdz bezsamaņai. Klubiņā bija apmēram 30 cilvēki, kas regulāri tikās, sadejojās, mainījās partneriem. Daži pamazām atrada vienu vienīgu partneri, ar kuru dejoja pastāvīgi. Martai ne jau uzreiz izdevās satikt savējo. Savādi, ka pirmajās nodarbībās viņa Robertu pat nepamanīja. Un tad reiz viņi bija blakus. Ne jau dejojot, bet gan starpbrīdī, dzerot minerālūdeni. Viņš eleganti pasniedza Martai ūdens glāzi. Tā bija no plastmasas. Roberts nejauši plaukstā saspieda glāzi, un tās saturs nolija pār Martas balto blūzīti, piepeši vēl vairāk izceļot meičas kuplo krūšu aprises. “Vai, es negribēju,” mulsi un atsvešināti raugoties meitenē caur pieri, nočukstēja Roberts. Viņš jautāja, kā varot kompensēt Martai nodarīto skādi. Un viņi abi smējās. Marta teica, ka tagad Robertam visu vakaru ir jādancina viņa. Tā arī notika. Kā viņi tovakar sāka dejot, tā turpināja pusgadu no vietas. Viņi kļuva arvien tuvāki, kaut gandrīz nemaz nesarunājās. Marta joprojām neko daudz par Robertu nezināja. Viņš arī esot students. Viņš agrāk nopietni nodarbojies ar modernajām dejām. Negribot zaudēt formu, tāpēc turpinot dejot. Un vienlaikus tas palīdzot atpūsties. Nekad puisis nepavadīja meiteni uz mājām (kopmītni), nekad nesarunāja randiņu. Viņus saistīja tikai klubs. Un kā vēl saistīja!
Martai tik labs deju partneris bija atradums. Vai viņa bija iemīlējusies? Mazliet. Citādi nemaz nevarēja būt. Viņai vēl tikai 20, emocijas dvēselē plūda pāri malām, pašas no sevis. Un Roberts prata tās izvilināt, pats negribēdams. Viņš dejoja tik lieliski! Un Marta mācījās līdz ar viņu. Reizumis meitene iedomājās, ka tik lieliska dejošana aizstāj seksu. Pašai par tādu domu nāca smiekli. Nekad vēl viņa nebija ar tādu… lietu nodarbojusies. Vai gribētos? Varbūt. Bet bija arī bailes un neziņa. Vīrišķais Robertā viņai likās kā noslēpumā tīts, kā apjausma, kas vilina un atgrūž, mulsina un reibina. Mazāk par seksu, bet arvien biežāk par skūpstiem ar Robertu iedomājās Marta. Un tad viņa sapņoja, ka apprecēsies ar šo puisi un viņiem būs trīs, nē, pieci bērni. Divi puikas un trīs meitenes. Un tā, netraucēta savos sapņos, Marta dejoja un dejoja.
Nolauztais papēdis
Tango un valsis, čačača un fokstrots, polka, polonēze, menuets. Un atkal tango. Kā to dejo Argentīnā – smeldzīgi, sāpīgi līdz asarām un asinīm, ugunīgi dzeļoši un nežēlīgi. Un Somijā – melanholiski, lēni, liegi un maigi. Martai labāk patika somu variants, bet Robertam – argentīniešu. Un pamazām viņš pārlauza iekšējo pretestību Martā. Viņa pilnībā ļāvās Roberta neprātam. Viņa atdevās visa – no matu galiem līdz papēžiem. Rodot baudu pazemojumā un dievināšanā, sāpēs un gavilēs, izmisumā un cerībā, mokās un pestīšanā. Tas notika pēc tam, kad argentīniešu tango noslēpumus kopā ar Robertu Marta bija mācījusies mēnesi. Viņš slavēja meiteni, teica, ka esot laba, pat izcila skolniece. Sarežģīto deju apguvusi triecientempā. Tikai retajai tas esot pa spēkam. Marta jautāja, vai ar daudzām viņš mēģinājis šo deju un vai daudzām bijis skolotājs. Roberts atbildēja izvairīgi. Esot gadījies… Tagad Marta domā, ka jau toreiz vajadzēja sajust nelāgā priekšnojautu. Beigu sākumu. Taču viņas apziņa bija apmiglojusies. Marta bija kā spārnos. Pēc kārtējā deju vakara, kas beidzās ar argentīniešu tango, atvadoties no Roberta tramvaja pieturā, Martai augstpapēžu kurpei nolūza papēdis. Bet viņa aiztrallināja uz mājām palēkšus. Dzīvesprieka un enerģijas pilna, un ar domām par nākamo deju vakaru, kas būs atkal pēc nedēļas.
Bet Roberts pēc nedēļas klubiņā neparādījās. Marta bija bēdīga. Ko lai dara? Viņa jautāja citiem kluba biedriem, kur lai meklē Robertu un vai viņam varētu būt kas atgadījies, piemēram, saslimis. Taču daži atbildes vietā vienaldzīgi raustīja plecus, daža dāma indīgi smīnēja. Un Martai bija nelāgi ap dūšu. Viņa piepeši sajuta sevi kā pieviltu un pamestu meitu – grūtnieci. Un likās, ka visi klubiņā ir Roberta, nevis Martas pusē. Viņai arī vairs nebija, ar ko dejot. Nācās sēdēt malā un rīt rūgtus asaru kamolus. No deju prīmas viņa bija kļuvusi par atraidītu neglīto skuķi, kas mēdz nosēdēt malā visu vakaru skolas ballē. Tā kā no reizes uz reizi Roberts uz klubu vairs nenāca un neviens arī nepastāstīja, kā puisi sameklēt, Marta pārstāja iet uz dejām. Tomēr nodarbību dienās viņa kā arvien posās uz turieni. Un jau stundu pirms nodarbību sākuma ieņēma vietu klubam iepretim esošajā kafejnīcā. Kā kaķis pie peļu alas viņa vaktēja brīdi, kad parādīsies Roberts. Viņam taču reiz bija jānāk!
Cita partnere
Roberts tā arī neparādījās. Beidzās studiju gads. Martai sirds bija salauzta. Viņa knapi nolika eksāmenus. Bija jālieto antidepresanti. Marta sāka smēķēt. Kļuva pavisam vāja, bāla un nervoza. Sāka izkrist mati. Tad bija vasara. To meitene pavadīja pie mammas laukos, un pamazām viņa atkopās. Tomēr Robertu neaizmirsa. Pareizāk sakot, viņa par puisi domāja katru dienu. Bet vai tieši par Robertu viņa domāja? Nē, par tango. Par argentīniešu karstasinīgo deju, partnera satvērienu, par piekļaušanos viņa augumam un par verdzisko padevību vīrieša diktētajam ritmam, impulsiem, agresijai. Viņa mēģināja vienatnē atkārtot dejas pamatsoļus, bet šķita, ka visu ir aizmirsusi. Likās – toreiz ar Robertu būs bijusi hipnozes varā.
Sākās jauns mācību gads. Lai arī Marta bija nozvērējusies sev, ka pēc Roberta pazemojošās pazušanas viņa klubā “Tango” vairs neatgriezīsies, labie nodomi nelīdzēja. No autoostas nevis uz augstskolu vai kopmītnēm vispirms devās Marta, bet gan uz deju klubu, lai noskaidrotu, kad te būs nodarbības. Tām bija jānotiek tovakar pat. Marta bija spārnota. Viņa metās uz kopmītnēm un visu pēcpusdienu pavadīja, pošoties uz dejām. Jauna kleita, jaunas kurpes, smalkas zeķes un svaiga frizūra, lakoti nagi, acu ēnas un maigs lūpu krāsas triepiens, viegli iezīmējot kontūras. Marta bija perfekta. Un izklaidīga vienlaikus. Viņa gandrīz vai izskrēja čībās no mājas. Tik ļoti viņa baidījās nokavēt pašu sākumu. Un tad prātā iešāvās doma – ir jānokavē. Īstas dāmas tā dara. Un viņa ar pārcilvēciskām mokām nokavēja… akadēmiskās 15 minūtes.
Kad Marta ienāca deju zālē, viņa uzreiz pamanīja Robertu. Viņš dejoja. Marta neredzēja, ar ko, viņa tam nepievērsa nekādu uzmanību. Viņa alkatīgi gaidīja, kad mūzika beigs skanēt un Roberts nāks malā, kad viņš pamanīs Martu un priecīgi steigsies pie viņas. Marta pat nepieļāva domu, ka būs citādi. Viņa bija pārliecināta par sevi un Robertu, ka viņus vieno kaut kas īpašs. Bet sapņu vīrietis dejoja ilgi. Sākumā Marta uz viņu raudzījās jūsmīgi, tad nepacietīgi, visbeidzot aizkaitināti un pat sāpināti. Par to, ka viņš, šķiet, nemana Martu. Minūtes vilkās mokoši ilgi, bet meitene noskaņoja sevi pārciest visu, lai tikai atkal varētu būt kopā ar Robertu. Būt kopā uz mūžu. Roberts starpbrīdī netraucās pie Martas. Savu jauno deju partneri, kuru Marta nekad līdz tam te nebija redzējusi, viņš vedināja veldzēties ar minerālūdeni. Jaunā partnere spalgi iekliedzās, šķiet, puisis viņu bija aplējis ar ūdeni. Nejauši. Tajā brīdī Marta pienāca klāt.
Kurvis ar driģenēm
“Sveiks, kur tu biji pazudis?” jautāja Marta. “Ā, tu? Es… nekur. Ūdeni gribi?” gaisīgi un dzīvespriecīgi atbildēja Roberts. “Es? Ne… Labprāt,” teica Marta. “Tad ņem, lej, dzer. M…, kā tevi sauca, Māra?” nevērīgi teica Roberts, raudzīdamies tobrīd savā jaunajā deju partnerē, kas smējās kā negudra, jo viņas kleitas priekšpuse bija nolieta ar ūdeni un, šķiet, skatienam atklāja kailu krūšu aprises. Viņas baltie zobi bija koķeti iekodušies plastmasas glāzē, bet zem blondo matu cirtām jautās apņēmīgs skatiens, kas ignorēja Martu un urbās Roberta acīs. Rokās sadevušies, jaunieši gāja projām uz deju zāli, Martu atstādami. Un tad viņa ļāvās izmisumam, skriedama Robertam pakaļ un lūgdamās: “Es arī ļoti gribu dejot, es tik sen to neesmu darījusi.” Izbrīnīts Roberts atskatījās: “Tad ej un atrodi kādu, te ir brīva atmosfēra. Visi var viens otru lūgt uz deju. Nav nekādu noteikumu. Vajag tikai riskēt.” Viņš pasmaidīja un papliķēja Martai pa plecu. Tā tēvišķi. Marta palika stāvot kā iemieta zemē. Sāka skanēt mūzika. Pāri gāja dejot. Roberts ar savu jauno partneri jau grieza valsi. Kāds piedūrās Martas plecam, aicināja viņu dejot, bet meitene neko neatbildēja – viņa neko nejuta, nesaprata, nedzirdēja. Tikai mūziku un dejojošo Robertu. Beidzās valsis. Marta joprojām stāvēja turpat. Sākās tango, argentīniešu tango. Roberts bija lielisks. Martu pārņēma svelošas sāpes, likās, tās viņu nogalinās. Sajūtot sevi Roberta rokās jaunās partneres vietā… viņa paģība. Kad meitene attapās, pār viņu bija noliecies Roberts. Viņš piecēla Martu un noveda malā. Apkārt bija daudzi, bet tam nebija nozīmes. Tikai Robertu redzēja Marta, tikai viņam veltīja vārdus: “Tu nedrīksti dejot ne ar vienu citu, tikai ar mani.” Izbrīns parādījās puiša sejā, pēc tam dusmas un kauns: “Ko tu, driģenes saēdusies, vai?” To pateikdams, viņš no sava tvēriena atbrīvoja Martu un gāja projām. Viņa palika pusguļus sēžam krēslā zāles malā. Atskanēja mūzika. Visi gāja dejot. Nekas nebija mainījies. Tikai Roberts bija pazudis. Un viņa jaunā partnere vientuļi sēdēja zāles malā. Gluži tāpat kā Marta.
Pazūd bez pēdām
Viņa sadraudzējās ar… Agnesi. Tā sauca meiteni, otru Roberta partneri. Arī viņa bija studente. Abas ar Martu – no laukiem. Abas Roberta dejotprasmes savaldzinātas. Agnese atzinās, ka arī viņai bija paticis puisis, sapņojusi par kopīgu nākotni ar viņu. Bet ko nu vairs. Ak un oh! Sapņi vienoja meitenes. Robertu viņas nekad vairs nesatika. Nekad. Taču reizēm Martai liekas, ka uz ielas pretī nāk viņš. Sirds stingst krūtīs. Arī tad, kad, šķiet, uz ietves priekšā pamanījusi Roberta muguru. Taču, pienākot klāt, tas izrādās pavisam cits cilvēks. Roberts bija pazudis bez pēdām. Kur pazudis? Kur meklējams un atrodams? Augstskola bija pabeigta. Marta atgriezās dzimtajā pusē. Atrada darbu. Tagad par Robertu vairs neatgādina pat draudzība ar Agnesi. Viņa it kā esot apprecējusies, turpinot dejot. Bet kopš augstskolas laikiem Marta tikai reizi Rīgā nejauši uz ielas satikusi Agnesi. Viņa bijusi tāda izvairīga, nav neko stāstījusi par vīru, teikusi – Martai labāk viņu nepazīt. Teikusi, ka Robertu ir aizmirsusi, ka viņš nemaz nav bijis tas, par ko uzdevies. Neko tuvāk Agnese nepaskaidroja. Viņai ar vīru maizes darbs tagad esot dejošana kādā naktsklubā, izklaidējot publiku. Bet Marta turpinot domāt par Robertu, domājot vai katru dienu. Jau desmit gadus. Ko darīt? Kā tikt vaļā no šīm domām?
Marta savu stāstījumu bija beigusi. Tēja viņai ielietajā krūzītē bija pusizdzerta un atdzisusi. Viņai bija auksti. Šķiet, klabēja zobi pret krūzes malām, kad pēc stāstījuma, kas bija kā viens elpas vilciens, Martai gribējās padzerties. “Ko teiksiet par to visu?” viņa jautāja Bertai, raugoties viņā ar izaicinošu, it kā pārbaudošu skatienu.
“Jums ir bail?” jautāja Berta. “Jā,” atbildēja Marta. “Vai bieži redzat viņu sapnī?” Berta noteikti un pārdomāti risināja sarunu tālāk. “Nē, nekad. Sapnī es eju pa pilsētu, meklēju viņu un nevaru atrast,” klāstīja Marta, it kā pašu par sevi uztverot domu, ka jautājums bija par Robertu. Berta labu brīdi klusēja, skatījās viņā un tad piepeši tieši prasīja: “Kāpēc jūs to izdarījāt?”
Marta izbrīnā un, šķiet, priekā, ka ir saprasta, iepleta acis. Pirmajā brīdī viņa it kā gribēja aizbēgt no sarunbiedres caururbjošā skatiena, mirkli klusējusi, viņa sāka runāt ātri, it kā atbrīvojoties no sloga: “Es biju kā neprātīga tajā vakarā, kad viņš deju zālē mani atraidīja, iedeva kurvīti. Agneses acu priekšā! Un tad vēl pateica par tām driģenēm… un tik gāja prom, mani par apsmieklu pamezdams, es nezinu, kur manī radās tāds spēks un apņemšanās. Bet tā bija stiprāka par manu gribu. Es nedomāju, es rīkojos. Jutos tā, it kā deja turpinās. Tobrīd zālē skanēja argentīniešu tango. Redzēju Roberta muguru, viņam aizejot. Skrēju viņam pakaļ. Es gribēju atgriezt viņu, pakļaut, kaut vai ar varu. Dejot tango! Bet viņš durvīs mani pagrūda. Es kritu, sāpīgi sasitos, bet piecēlos un skrēju pakaļ atkal. Mēs bijām uz ielas. Viņš – pāris soļu priekšā, stāvēja ielas malā, gaidīja, kad garām pabrauks auto. Es skrēju, cik spēka, un uzgrūdos viņam virsū. Roberts klupa un… tieši uz braucoša auto. Es kliedzu… vairāk neko neatceros. Pēc tam bija slimnīca. Agnese nāca ciemos, viņa teica, ka… Roberts esot miris, bet ne jau manas vainas dēļ. Es nebiju viņa bērēs. Es patiesībā neko par viņu nezinu. Bet tā taču nebija mana vaina, vai ne?”
Marta elsoja. Berta viņu apskāva un, glāstot plecu, mierināja: “Neko nevar darīt, bērniņ. Neko. Reizēm dzīve ar cilvēku sirdīm un dzīvībām spēlējas kā ar jūras akmentiņiem. Bez nozīmes un mērķa. Un pati turpina šalkt. Sāpes paliek un pāriet… Un pazūd bez pēdām. Ar gadiem liekas, ka nekas tāds ar tevi nemaz nav noticis. Un tu brīnies un nesaproti, vai tā varēja būt. Un nevari atcerēties, kā tobrīd juti, domāji. Tā arī būs labāk.” Martai gribējās lūgt Bertu, lai izliek kārtis, lai pazīlē, lai pasaka, vai Roberts viņai ir piedevis. Un vai viņi tiksies nākamajā dzīvē. Bet jautājumi palika neuzdoti un neatbildēti.
Marta aizgāja no Bertas pusdienlaikā. Aizgāja pavisam mierīga. Uz Bertas galda viņa atstāja piecus latus. Ilgi Berta nevarēja šai naudai pieskarties. Tā tur gulēja kā neviena neiekārota meitene skolas ballē. Un tad tomēr, apžēlojoties par pieclatnieku, Berta to noglabāja starp Bībeles lappusēm. Nebaltai dienai.
Viņa tā arī nepateica Martai pašu galveno šajā viņas dzīves mīklā. Roberts bija dzīvs. Berta to zina nemaldīgi. Roberts ir kopā ar Agnesi, bet viņa nav laimīga. Bet vai nelaimīga? Kura no abām ir nelaimīgāka? Uz šo jautājumu atbildi nezināja pat Berta. Varbūt Marta reiz satiks Robertu. Varbūt… varbūt viņi vēl dejos tango.
