Saulgriežu noskaņās “Dzirkstele” ciemojās Galgauskā pie Jāņa un Līgas Krīnbergiem. Viņu divarpus gadus vecais dēliņš, kuram arī dots tāds pats latvisks vārds kā tētim – Jānis, tobrīd gulēja diendusu.
Jānis saka, ka dēlam izvēlējušies šādu vārdu, lai tas latviešu tautai neizzūd, jo tagad nav daudz tādu vecāku, kas saviem bērniem izvēlētos vārdus Līga vai Jānis. Jānis novērojis, ka, piemēram, ārzemēs dēliem tiek dots tāds pats vārds kā tēvam. “Kad biju ārzemēs, tur manu priekšnieku sauca Johaness un arī viņa dēlam bija vārds Johaness,” viņš stāsta.
Pats gan viņš neesot interesējies, kāpēc viņam dots tieši šāds vārds, bet atzīst, ka tas esot labs. “Nekādas vainas. Ir dzirdēts, ka dažiem gan nepatīk šāds vārds, jo vieni svētki nost. Man gan pret šādu vārdu pretenziju nav,” uzsver Jānis.
Savukārt Līga stāsta, ka tad, kad viņas mamma brauca uz slimnīcu viņu sagaidīt, palātā bija sieviete, kurai piedzima dēls. “Tā sieviete savu dēlu nosauca par Jāni, bet mamma mani – par Līgu. Es piedzimu pirms Jāņiem – 16.jūnijā man ir dzimšanas diena. Vārdam nav ne vainas,” saka Līga.
Līgosvētki Līgai un Jānim abiem ir īpaši, jo visi – radi, draugi, paziņas – viņus sumina. Tie parasti tiek svinēti mājās plašā draugu un radu lokā. Reizēm sanākot pat vairāki desmiti līgotāju. Tiek kurināts ugunskurs, pavadīts laiks sarunās un gaidīts saullēkts. Tādas pašas atmiņas – ugunskurs un saullēkts – viņiem asociējas arī ar savu bērnību. Jānis bilst, ka tad, kad bijis mazs, ugunskurs vienmēr licies liels un iespaidīgs.
Viņš stāsta, ka šajos svētkos kaimiņos un apkārtnē, kad pie visiem sabrauc līgotāji, ir daudz Jāņu, bet Līga gan ir viena. “Laikam tikai vienu reizi ārpus mājām mēs šos svētkus esam svinējuši,” saka Jānis. Viņš piebilst, ka šie ir viņa mīļākie gada svētki, jo Ziemassvētki iekrīt gada tumšajā laikā, kad, ja vēl neesot sniega, neesot arī noskaņas. “Bet Jāņos vienmēr ir zāle. Ja arī līst, tad tas nekas, jo īstam līgotājam tas netraucē,” saka Jānis.
