“Rakstīt dzeju nozīmē to izdzīvot. Reizēm dzejolis atnāk visnepiemērotākajā vietā, laikā un veidā, atliek vien to pierakstīt. Piemēram, vienreiz tas notika darba sapulces laikā, kad saproti – vajag pierakstīt, bet nav īstais mirklis,” stāsta novadniece Agnese Līcīte.
Bērnību viņa aizvadījusi Tirzā, šobrīd darba ikdiena rit Balvos. Ikdienā uz papīra bieži tiek liktas rindas, kas pārtop brīnišķīgā dzejā. Dzejas dienu īpašajā septembra nedēļā viņa piekrita arī ar “Dzirksteles” lasītājiem dalīties savās pārdomās un arī ar savu dzeju.
Nerimstošs darbs ar sevi
Rakstīšana Agnesei vienmēr bijusi iespēja pateikt to, ko jūt, un to viņa dara, kopš sevi atceras. Sākumā tās bijušas ar “taureņiem un mākoņiem” pilnas četrrindes, ko, tagad vērtējot, grūti par dzejoļiem nosaukt. Dzeja un vispār izteikšanās šodien mainot savu dabu, jo, kā uzskata Agnese – sabiedrībā visi kaut nedaudz kļūstam atklātāki un izlobāmies no savām aizsargčaulām un paaudzēs izveidotajiem rāmjiem.
“Reizēm no melnrakstiem paliek vien daži sākotnējie vārdi, bet tas nemazina tajā ierakstīto emociju. Vēlāk, sastopoties ar citiem rakstošajiem, sapratu, ka ar emociju gūzmu vien nepietiek, lai radītu ko oriģinālu, ka man jāmeklē nevis atskaņas, bet savs rokraksts. Pie tā gan es joprojām strādāju. Mums katram ir savs īpašais stāsts, ko pastāstīt citiem tā, kā mēs katrs to vislabāk protam. Izlikšanās iesloga citu izliktos rāmjos, neļaujot dzīvi uztvert kā piedzīvojumu. Arī rakstīšana patiesībā ir uzdrošināšanās – ko padomās citi, kā uztvers, ja dzejolī runāšu par lietām, ar ko sastopamies ikdienā, bet par ko dažubrīd mēdzam klusēt. Šobrīd rakstu brīvi, nav tādu tabu tēmu vai vārdu, ko baidītos teikt,” atklāj Agnese.
Padoms jaunajiem dzejniekiem
Agnese ir pārliecināta, lai uzrakstītu labu dzejoli, ar vēlmi vien nepietiek. “Mums ir ļoti bagāta valoda, tādēļ tiem, kas tikko sāk rakstīt, vienmēr tiek ieteikts arī lasīt dzeju, lai paplašinātu vārdu krājumu. Man nav viena sirdij tuvākā autora, no katra laba dzejoļu krājuma varu paņemt kādu emociju, kas manī iedzīvojas,” saka Agnese.
Viņa min latviešu dzejnieces Ingu Gaili un Annu Auziņu, kuras ir bijušas galvenais avots Agneses spējai uzdrošināties runāt. “Andris Ogriņš, Katrīna Rudzīte, Daina Sirmā, Ruta Štelmahere – varētu saukt un saukt lieliskus autorus. Mums tiešām ir ļoti daudz un dažādu dzejnieku, katram lasītājam ir iespēja atrast ko sirdij tuvu. Vēl mani vienmēr iedvesmojusi daba, pilsētas sienas ir pārāk vienveidīgas un pelēkas, es sevi atrodu laukos – tur dzejoļu tēli mani uzmeklē paši, ar savu spilgtumu un gadalaiku atšķirīgumu ielaužas rindās neaicināti, bet vienmēr ļoti gaidīti,” atklāj Agnese.
Agneses dzeja
Neviens nav teicis, ka dzērvēm piestāv rudens,
vienmēr otrādi, spārnu švīksti un balsis,
pelēkie kāšu nospiedumi un izartās debesis
vienmēr ir bijusi tikai un vienīgi rudens vaina
Un tā tu skaiti gadu no gada – ir drēgns, ir jāapvelk kamzolis, sarkanie gumijnieki un jāiet uz purvu sēnēs,
un atkal dzērves velk šķērslīnijas uz akaču pierēm,
un atkal tu rūgsti, skumsti un peries savās krakšķošajās locītavās,
atmiņu apcirkņos meklēdama cukurgraudiņus
Un tad tu ej mājās, loki kārtaino mīklu un cep kanēļmaizītes,
ābolu plācenīšus un magoņu rullīšus,
pa mirklim iedomādamās, kur guļ dzērves
un vai vispār
Līdz vējš nosprauslājas pie vēdlodziņa,
kā jautādams apmetnes vietu,
šķēpelēs sagrieztās mākoņu sirdis pil lejup gar mājas sienām,
tev gandrīz vienalga, tu esi viena un citi arī pa vienam
vērpj savas iedomātās septembra plānu vadlīnijas
Tikai dzērves, neviena nepieskatītas,
spārnu asajiem lemešiem griež pareizu laiku.
