Cīruļu ģimene
Larisa Cīrule – strādā Gulbenes novada Valsts ģimnāzijā par bibliotekāri.
Aigars Cīrulis – strādā Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes Viļakas 2.kategorijas dienesta Madonas 2.kategorijas nodaļā par galveno inspektoru, darbojas sporta klubā “Gulbenes K.S.P.”.
Rolands Cīrulis – 8 gadi, mācās 2.klasē.
Estere Cīrule – 2 gadi, apmeklē bērnudārzu.
Gulbeniešu Cīruļu ģimene jebkurā dzīves situācijā cenšas būt kopā, būt līdzās cits citam, palīdzēt un atbalstīt. Ģimene ir viņu lielākā vērtība.
Larisa nāk no Alūksnes puses, bet Aigars ir gulbenietis. Tiesa, laikā, kad notika viņu iepazīšanās, Aigars dzīvoja Alūksnē un strādāja Veclaicenes robežkontroles punktā. Uz jautājumu, kā abi iepazinušies, Larisa atbild, ka viņu iepazīšanās līdzinās romantiskās filmās redzētajam. “Mēs viens otru pirmo reizi ieraudzījām uz robežas. Kopā ar vecākiem braucu no Igaunijas, bet Aigars tobrīd veica savus darba pienākumus. Viņš man uzsmaidīja. Vienā maiņā ar Aigaru strādāja mūsu ģimenes draugs, kurš nolēma mūs iepazīstināt un savest kopā. Man tika stāstīts, ka Aigars ir ieinteresējies par mani, savukārt Aigaram tika teikts, ka es esmu ieinteresējusies par viņu,” atceras Larisa. “Tā 2002.gada 9.janvārī devāmies uz pirmo randiņu, pēc kura sākām tikties biežāk, un pēc pusotra gada nolēmām apprecēties. Kāzas svinējām 2003.gada 12.jūlijā,” atklāj Aigars.
Pretpoli pievelkas
“Šķiet, ka pirmā dzirksts starp mums abiem uzplaiksnīja tiešām tajā vakarā uz robežas. Protams, pirmajās tikšanās reizēs sapratām, ka mums ir daudz kas kopīgs. Laikam jau tiešām katram cilvēkam kaut kur pasaulē ir otra pusīte,” spriež Larisa. Aigars piebilst, ka viņus kopā savedis liktenis, protams, ne bez Larisas ģimenes drauga un Aigara darbabiedra palīdzības. “Mēs abi esam pilnīgi atšķirīgi cilvēki, bet ne jau velti saka, ka pretpoli pievelkas. Larisa ir mierīgs cilvēks, savukārt man ir ļoti straujš raksturs, bet Larisa mani spēj nomierināt. Pateicoties viņai, esmu dzīvē uz daudz ko sācis skatīties citādāk,” atzīst Aigars. Larisa ir pārliecināta, ka cilvēkus satuvina arī kopīgas intereses, un viņiem tas ir bijis sports. Aigars vienmēr ir aktīvi sportojis, un arī Larisa kādreiz nodarbojās ar skriešanu, tagad viņa tam vairs nevar veltīt tik daudz laika, toties aktīvi jūt līdzi vīra sportiskajām gaitām (red. – Aigars nodarbojas ar trīscīņu, kā arī trenē bērnus un jauniešus) un atbalsta viņu it visā. “Esmu Larisai ļoti pateicīgs, ka viņa mani saprot un atbalsta. Protams, viņai ir grūti, jo manis bieži vien nav mājās, dodos uz treniņiem, sacensībām, bet Larisa saprot, ka es nevarēšu bez sporta,” saka Aigars. Larisa piebilst, ka, viņasprāt, katram cilvēkam ir vajadzīgs kāds vaļasprieks. “Ir labi, ja cilvēku ir, kas aizrauj, kur var ielikt visu savu sirdi un dvēseli,” saka Larisa. Viņai savukārt patīk lasīt, darināt rotaslietas, cept kūkas un lutināt savus mīļos ar dažādiem kārumiem.
Glabā dzimtas saknes
Cīruļu ģimenes pirmā mājvieta bija Alūksne. Toreiz Larisa mācījās Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Alūksnes filiālē un Aigars strādāja Veclaicenē. “Mums tobrīd nebija izdevīgi pārcelties uz Gulbeni, bet, kad Larisa bija beigusi augstskolu, 2007.gadā sāka strādāt Gulbenes ģimnāzijā. Tad arī mums radās doma par pārcelšanos uz Gulbeni. Arī es biju pabeidzis juristus Latvijas Policijas akadēmijā, un 2008.gada martā man tika piedāvāts amats Valsts robežssardzes Viļakas pārvaldes Gulbenes imigrācijas nodaļā, tad arī pa īstam pārvācāmies uz šejieni,” stāsta Aigars. “Mani visu laiku vilka atpakaļ uz dzimto Gulbeni,” saka Aigars. Bet vai Larisa neskumst pēc Alūksnes? “Sākumā bija mazliet dīvaini, jo Alūksnē ir ļoti skaista daba, bet arī Gulbenē ir daudz skaistu vietu. Šeit ir darbs, bērni iet bērnudārzā un skolā, un mums šeit patīk,” atzīst Larisa. Jāpiebilst vēl arī tas, ka patiesībā Latvija nav Larisas dzimtene, viņa nāk no Ukrainas. “Mani vecāki uz Latviju pārcēlās padomju gados. Sākumā šurp atbrauca tēvs, bet pēc tam arī mamma, līdzi paņemot arī mūs, bērnus. Protams, bija jāmācās valoda. Es brīnos, kā var nodzīvot visu dzīvi Latvijā un nezināt valodu. Kad pārcēlāmies uz Latviju, kaimiņos dzīvoja meitene, kura runāja tikai latviski, mēs ar brāli savukārt tikai krieviski vai ukrainiski. Sākām mācīties latviešu valodu un vasaras laikā iemācījāmies.” Par savām mājām Larisa tagad sauc Latviju, taču viņa neaizmirst arī Ukrainu, turp brauc ciemos un tur godā arī savu dzimto valodu. Arī bērniem, jo īpaši vecākajam dēlam Rolandam, viņa cenšas mācīt ukraiņu valodu. “Mani vecāki ar dēlu cenšas runāt ukrainiski. Viņš saprot, ko viņam saka, māk arī pats šo to pateikt, bet pagaidām labāk tomēr prot runāt krieviski. Mums ir svarīgi saglabāt valodu un atcerēties savas saknes,” saka Larisa.
Vērtības māca kopš mazotnes
Gan Aigars, gan Larisa priecājas, ka pirmais bērns viņu ģimenē ir dēls, bet pēc tam piedzimusi arī meitiņa. “Jebkurā ģimenē vislielākā laime ir bērni. Tas ir dzimtas turpinājums. Man prieks, ka abi bērni ļoti labi saprotas arī savā starpā. Mēs arī cenšamies tā viņus audzināt, lai viņu starpā ir spēcīgas brāļa un māsas jūtas, lai māsa vienmēr zinātu, ka vecākais brālis viņai palīdzēs,” saka Aigars. Larisa stāsta, ka viņu ģimene vienmēr un visur ir kopā. “Visur dodamies kopā, darām visu kopā. Mēs bērnus vienmēr un visur esam ņēmuši līdzi. Kad kaut kur izraujamies divi vien, šķiet, ka kaut kā trūkst,” saka Larisa. Aigars piebilst, ka tādējādi viņi arī bērnus cenšas radināt, lai ir komunikabli un mācās saprasties ar citiem. Larisa un Aigars uzsver, ka bērniem noteikti ir jāiemāca cienīt vecākus cilvēkus. “Noteikti ir jāiemāca arī tas, ka jātiecas uz savu mērķi, ka iesākto nedrīkst atstāt pusratā un jāizdara līdz galam,” saka Aigars. Abi ir pārliecināti, ka visas šīs vērtības bērniem ir jāmāca jau kopš mazotnes. “Tā kā Aigaram tik daudz nozīmē sports, arī Rolands vēlas trenēties. Esam sarunājuši, ka viņš mācīsies mūzikas skolā un tad varēs apmeklēt arī treniņus. Mēs uzskatām, ka bērnam ir jāattīstās gan fiziski, gan arī intelektuāli. Un mūzika palīdz! Turklāt, ja vēl ir arī dotības, to vajag izmantot. Protams, Rolands reizēm pačīkst, ka ir apnicis, bet izdarīt viņš var pagūt visu. Laikam jau visus bērnus sākumā vecāki nedaudz piespiež, bet pēc tam viņi paši saka paldies, kad jūt, ka paši ir ieguvēji,” saka Larisa.
Noteikti būsim kopā!
Kad Larisai un Aigaram lūdzu iedomāties savu ģimeni pēc kādiem gadiem 20 vai 30, viņi atzīst, ka tas ir ļoti grūti, taču abi piebilst: “Noteikti būsim kopā!” Aigars saka: “Ģimene ir svēta lieta. Man šķiet, ka tieši tādēļ izjūk tik daudz ģimeņu, ka laulātie neprot atrast kopsaucēju. Arī mēs neesam ideāla ģimene, bet ar problēmām ir jācenšas tikt galā. Ja vēlies ģimeni saglabāt, ir jautājumi, kuros ir jāmēģina piekāpties. Tāpēc esam ģimene, lai pieņemtu kopīgus lēmumus, kopā darītu visus darbus, uzticētos cits citam, palīdzētu un atbalstītu. Tas ir jāmāca arī bērniem! Lai viņi zinātu, ka arī pēc 20 vai 30 gadiem viņi droši varēs atgriezties mājās un vecāki viņus sagaidīs un vienmēr palīdzēs.”
