Jau 84 gadus mums Rīgā stāv pēc Kārļa Zāles projekta tapušais un no tautas ziedojumiem celtais Brīvības piemineklis. Biju priecīgs uzzināt, ka pagājušajā gadā ir nodibināts Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonds un ka tagad atkal tiek vākti tautas ziedojumi ar mērķi nodrošināt Brīvības pieminekļa izgaismošanu diennakts tumšajā laikā. Nauda vajadzīga projekta izstrādei un apgaismošanas uzstādīšanu. Šim nolūkam ir pat izveidota speciāla mājaslapa – “Brivibaspiemineklis.lv”. Arī es esmu nolēmis ziedot. Un to var katrs! Kaut vai 5 eiro no savas algas vai pensijas var atrast ikviens.
Brīvības pieminekli ar pret debesīm paceltām trīs zvaigznēm jaunas sievietes rokās es, lauku zēns, pirmoreiz mūžā redzēju, dodoties uz Latvijas galvaspilsētu, kad man bija 19 gadu. Piemineklis, kas slejas 42 metru augstumā un simbolizē Latvijas valstiskumu, latviešu tautas vienotību, valsts neatkarību un tautas brīvību, atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu. Brīvības piemineklis šodien man ir tikpat varens kā tad, kad skatījos uz to pirmo reizi. Atceros, padomju gados vienubrīd pastāvēja draudi, ka pieminekli varētu nojaukt. Par to cilvēki bija ļoti uztraukti. Arī Gulbenē! Bija gatavi protestēt. Tiek uzskatīts, ka pieminekli esot izglābusi Latvijas krievu izcelsmes tēlniece Vera Muhina, kura esot uzskatījusi, ka piemineklis ir mākslinieciska vērtība.
Kad jaunībā pirmoreiz lūkojos uz Brīvības pieminekli, pēc tam neviļus zīmēju tam raksturīgās trīs zvaigznes katru mīļu brīdi. To darīju lekciju laikā, studēdams vēsturi Daugavpils Valsts skolotāju institūtā (vēlāk Pedagoģiskajā institūtā). Pēc tam arī, kad īsu laiku strādāju par skolotāju Mēdzūlas septiņgadīgajā skolā. Un arī tad 1953.gadā, kad tiku iesaukts dienestā padomju armijā. Vai es varēju iedomāties, ka šā iemesla dēļ man būs “piedzīvojumi”?
Bija 1955.gads, un mans divu gadu dienests Aizbaikālā jau tuvojās beigām. Tā kā Latvijā biju cītīgi trenējies vieglatlētikā, arī armijā man bija iespēja startēt, pārstāvot dienesta vietu dažāda līmeņa sacensībās. Armijas biedrs, kādreizējais gulbenietis Einārs Rutkasts, kurš nu jau ir aizsaulē, parūpējās par formastērpiem sev un pārējiem latviešu puišiem. E.Rutkastam piederīgie no Latvijas pa pastu atsūtīja pēc privāta pasūtījuma šūtus sporta krekliņus un bikses. Tas bija ļoti šiki! Kopā ar Eināru paši veidojām šīm formām numurus. Es gribēju uz sava krekliņa arī Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes. Domāts – darīts. Biju taču zīmētājs! Zem zvaigznēm vēl uzrakstīju vārdu “Rīga”. Tik daudz sapratu, ka uzraksts “Latvija” būtu bijis pārāk uzkrītošs. Einārs, kā nojauzdams, ieminējās, ka, valkājot tādu kreklu, man var rasties nepatikšanas.
Protams, es, parasts zaldāts, izcēlos savā treniņu/sacensību krekliņā ar trim zvaigznēm un Rīgu. Sākumā viss bija labi. Es dienēju, trenējos skriešanā, veiksmīgi nokārtoju eksāmenus virsnieka pakāpes saņemšanai. Pienāca diena, kad es savā īpašajā sporta tērpā 30 grādu karstumā biju gatavs skriet maratonu, piedaloties Aizbaikāla kara apgabala sacensībās. Pirms starta mūs, sportojošos karavīrus, uzrunāja un instruēja ģenerālis. Un te piepeši viņš pamanīja mani ar trim zvaigznēm uz krekliņa. Jautāja, kāpēc ir trīs zvaigznes, nevis viena. Teicu, ka ir pavisam trīs Baltijas republikas. Par Brīvības pieminekli klusēju. Izlasīdams uz mana krekliņa vārdu “Rīga”, ģenerālis tā kā nomierinājās. Tajās maratona sacensībās es izcīnīju 1.vietu.
Man pašam likās, ka šī uzvara ir biļete braucienam uz nākamajām Vissavienības armijas sacensībām Odesā. Bet – ak vai! Uz turieni mani nenosūtīja. Odesas vietā tiku uz vienu mēnesi aizsūtīts uz Onon-Borzu strādāt kolhozā pie Ķīnas robežas. Tas bija mans sods par trīs zvaigžņu krekliņu. Visi pārējie uz kolhozu nosūtītie armijas biedri bija ar šofera vai traktorista tiesībām, tikai es – vēstures skolotājs un sportists. Vēlāk mans armijas komandieris tā arī pateica – aizsūtījis kareivi prom no acīm, kamēr apklusīs runas par manu izlēcienu. Man laimējās, ka nosūtījuma vietā bija nepieciešamas manas zīmētāja prasmes. Tiku pieaicināts skolā veidot noformējumu. Strādāju krekliņā ar trim zvaigznēm. Drīz vien skolas direktore aizrādīja, lai velku to kreklu nost, jo trīs zvaigznes mulsinot gan pedagogus, gan skolēnus. Jāsaprot, ka tas bija laiks, kad cilvēki bija ļoti iebaidīti. Kaut arī valsts priekšgalā tad jau bija Ņikita Hruščovs, neviens vēl nebija aizmirsis staļinisko represiju laiku.
Kad mans dienests armijā tuvojās beigām, savam komandierim Ivanam Koršunovam es tomēr pastāstīju, ko Latvijai un latviešiem nozīmē trīs zvaigznes un ka tās ir mūsu Brīvības piemineklī Rīgā. Es aicināju komandieri atbraukt ciemos uz Latviju un pašam savām acīm redzēt.
Arī tagad man, sporta veterānam, ir tērpi, kurus rotā trīs zvaigznes. Pie tiem esmu ticis jau atjaunotās Latvijas brīvvalsts laikā. Šodien tērpu ar tādu simboliku var valkāt ikviens savas valsts patriots. Un nevienam par to nav nekas jāskaidro. Nav jābaidās. Trīs zvaigznes vieno mūs visus brīvā Latvijā.
