“Dzirksteles” konkursam ir pieteikts arī Līgo pagasta “Viesturu” māju dārzs, kur saimnieko Veneranda Muižniece. Šis dārzs ir pēdējais konkursam pieteiktais dārzs, kurā viesojamies. Jau tuvākajā laikā dārzus, krāšņās puķudobes un atpūtas vietas izvērtēsim un paziņosim arī uzvarētājus.
V.Muižnieces māju lauka vidū ieskauj lieli koki. Šo koku pavēnī Veneranda veidojusi savu dārzu. Viņa allaž ir piedalījusies dažādos konkursos, vienmēr ir bijusi sabiedriski aktīva, arī sava dārza iekopšanai savulaik veltījusi daudz laika – stādījusi gan kociņus un augļu kociņu, gan dažādus ziedošus krūmus un arī puķes. Šajās mājās Veneranda dzīvo kopš 1981.gada, kopš tā laika ir kopts un veidots arī dārzs. Nu jau Venerandu nospiež gadu nasta, šogad pārkāpts 76.gada slieksnis, tādēļ arī uzturēt lielo dārzu kļūst arvien grūtāk, tomēr Veneranda spītīgi, ņemot palīgā divas kūjiņas, dodas savā dārzā, lai apmīļotu puķes, noplūktu nezāles, kas mācas virsū, un nopļautu zāli. “Viss vienmēr ir kopts un turēts ar mīlestību, tikai nu jau vairs tik daudz nevaru izdarīt. Gadu nasta man jau ir plecos, bet gars gan vēl ir stiprs, tādēļ vēl arī rosos,” saka saimniece.
Katram ir savs laiks
Veneranda atklāj, ka viņai patīk atrasties dabā, patīk būt starp savām puķēm, kokiem. Viņa ar nepacietību gaida pavasari, kad atkal viss sāk plaukt un viņa var sākt atkal rosīties dārzā. Tad atkal atgriežas strazdi, kas labprāt apmetas uz dzīvi Venerandas dzīvesbiedra darinātajos interesantajos putnu būrīšos, mājup pārlido arī stārķu pāris un dārzs pamazām sāk ziedēt. Veneranda priecājas par katru puķi. Viņa stāsta, ka gadu no gada kaut ko iestāda no jauna, jo daba nemīlot tukšumu, taču palaikam kaut kas, protams, arī iznīkst. “Bet katram laikam ir savs laiks, tāpat kā mums, cilvēkiem, tāpat arī dabā – izdzīvo savu mūžu un aiziet prom,” spriež Veneranda. Viņai patīk visas puķes un jo īpaši tās, kas ir baltā krāsā. “Manā dārzā pārsvarā aug vienkāršas puķes, man nevajag karalisku puķu.”
Krāj akmeņus
“Viesturu” māju dārzs ir interesants ar to, ka šeit ir aplūkojami dažnedažādi akmeņu krāvumi – lielāki, mazāki, atsevišķās vietās stāv izvietoti akmeņi, kam daba ir piešķīrusi neparastu formu, un tajos var atrast kādas līdzības ar dažādiem tēliem. Veneranda stāsta, ka tie ir vairākus gadu desmitus krāti akmeņi, turklāt lielākā daļa no tiem ir savākti tepat Līgo pagasta teritorijā, lai gan pa kādam esot atceļojuši arī no tālākām vietām, arī no ārzemēm.
“Gan akmenim, gan puķei, gan kokam un krūmam ir dvēsele. Tiem katram ir savs stāsts, ko es varētu izstāstīt,” saka Veneranda. Viņa raksta arī dzeju un to velta arī savam dārzam. “Man būtu vienmuļi bez sava dārza, tam veltu visu savu mīlestību.”
