Domās zīmēju tavu seju. No debess ziluma nočiepju sauju krāsas, piejaucu mākoņu dūmaku un lieku uzdzirkstīt tavās acīs.
Domās zīmēju tavu seju.
No debess ziluma nočiepju sauju krāsas, piejaucu mākoņu dūmaku un lieku uzdzirkstīt tavās acīs. Vēl pietrūkst atvara dzelmainā noslēpuma.
Ar vēja vieglumu kliedēju rūpju rievas tavā pierē.
Tad pastiepju roku, noķeru saules staru un uzburu smaidu.
Tavām skropstām aizņemos ēnu atspulgus, bet uzacīm uzklāju vakara krēslu.
Padzeros avota valgmi un atdodu tavām lūpām. Gribu redzēt, kā tev piestāv bedrītes vaigos- piesardzīgi rotaļājos ar ēnām, līdz beidzot aizgaiņāju tās pavisam.
Visgrūtāk klājas ar tavu degunu – kalni negrib man aizdot spītīgo tieksmi pacelties augstāk.
Ar burves vieglumu pieskaņoju tev frizūru, jaucot krāsas un formas.
Arī rīt es domās zīmēšu tavu seju…