Priecājos, ka tieši Klāva, nevis Vizbulītes vārdadienā atkal sākusi šļakstēt strūklaka Gulbenes centrā. Kāds teiks – 4.maijā nevarēja, bet 9.maijā varēja?! Proti, latvieši savā novadā valsts Neatkarības dienu neprot skaisti nosvinēt, bet Uzvaras dienu – to gan! Es saku – kāpēc gan jāmeklē ideoloģija tur, kur tās nav? Ir taču pavasaris!
8. un 9.maijā Gulbenē biju klāt divos notikumos. Pirmais nebija Nacisma sagrāves dienas un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienas pasākums, kā varētu domāt. Tā bija teātra izrāde par jauniešu skolas dzīvi – “Diskomfortālais kaifs” gulbeniešu izpildījumā. Savukārt otrās dienas pasākums, kuru apmeklēju, nebija veltīts Eiropas dienai. Tie bija Uzvaras svētki Gulbenes Brāļu kapos.
Abi apmeklētie pasākumi, kuros bija līdzīgs dalībnieku skaits, manī raisīja pozitīvas emocijas, kaut publika katrā pasākumā bija cita. Jau tas vien, ka šie pasākumi mudināja cilvēkus pulcēties kopā, ir ko vērts! Katram vecumam, katrai sabiedrības daļai ir kas tāds, kas vieno ārpus ideoloģijām. Vieno pati dzīve!
Kāda sieviete Brāļu kapos bilda – nepatīk, ka ikdienā tur “tusē” jaunatne. Es iebildu, ka tas nemaz nav slikti, ja jaunieši šo vietu “pie brāļiem” uztver pozitīvi. Mainās laiki un ideoloģijas, bet cilvēkam vienmēr ir jāpaliek cilvēkam. Tas ir būtiskākais un vienojošais.
