Viņš piecērt kāju, savelk dusmīgu seju un dricelē savus vistuvākos. Viņš ir karalis, tomēr – kā izrādās – tikai savā karaļvalstī. Izlutināts bērns.
“Ja dzīvi var tvert kategorijās “labi” vai “slikti”, tad izlutinātība ir slikti, pirmkārt, pašam cilvēkam. Viņu nesaprot, jo neviena sabiedrība nepieņem personu, kas ignorē tās noteikumus. Pirms iziešanas plašākā sabiedrībā šim bērnam (jo izlutināt var tikai bērnībā), protams, ir labi – viņš dabū visu, ko vēlas, tomēr turpmāk dzīvē seko sitieni,” stāsta psiholoģe Aiga Jankevica, mudinādama nejaukt lutināšanu ar mīlestības pilnu attieksmi. “Bez mīļuma, sapratnes un atbalsta neviens bērns nevar izaugt harmonisks un ar apziņu, ka ģimene mani mīl un esmu vērtīgs. Nav nekā neparasta arī vēlēties savai atvasei vislabāko, taču ar kādām metodēm un audzināšanu to panākt?” norāda Aiga.
Nepiepildītie bērnības sapņi
“Izlutināšanu varētu formulēt kā audzināšanas “bezstilu”. Psiholoģijā pat ir termins – vāji audzināšanas pasākumi ģimenē,” definē
A.Jankevica, meklēdama atbildes, kāpēc vecāki mēdz “parakstīties” uz šādu sava bērna personības veidošanas modeli.
“Iespējams, tam pamatā ir pašu bērnībā nepiepildītais. Tādās reizēs vecāki parasti teic, ka darīs visu, lai viņa bērnam nekā netrūktu, lai viņam nekad nebūtu jāpiedzīvo, kas savulaik mammai vai tētim. Viņi cenšas savā maksimālismā, bet, ja kas neizdodas, šausta sevi,” raksturo Aiga, minēdama vēl kādu iemeslu. “Varbūt vecāki dzirdējuši, piemēram, par to, ka Japānā bērnus līdz pieciem gadiem audzina kā mazos karalīšus, neko viņiem neliedzot, un padomā: “Paskat, cik Japānā gudri cilvēki! Es darīšu tāpat!” Viņi ietekmējas no citu viedokļa un viegli pārņem to.”
Tomēr viens no izplatītākajiem iemesliem, kāpēc mammas un tēti izlutina savas atvases, ir neizpratne, ko īsti nozīmē būt vecākiem, turpina psiholoģe.
“Sākumā, kad bērniņš pavisam maziņš, vēl viegli ar viņu tikt galā, bet, kad paaugoties mazais sāk mest mantas pa gaisu, plēst un rāpties, kur vien var, ierunājas neziņa – vai bērnam būtu kas jāaizliedz? Vai gadīgs mazulis saprot, ko viņam saka? Vai viņam jāliek mantas kārtot? Jebkurš bērns savā apziņā ir pilnība – es esmu, eju, kur gribu, visu man. Te nepieciešama vecāku gudrība un nepiekāpšanās. Tomēr, kad ir grūti, bieži vien tā vietā, lai saņemtos, nolaižam rokas: “Ai, nu lai jau notiek pēc viņa prāta!” Arī laika trūkums un nogurums ietekmē to, ka vecāki nepastāv strikti uz saviem noteikumiem,” skaidro
A.Jankevica.
Gaidīšana veicina neatlaidību
“Bērna veselīgai attīstībai nepieciešami noteikumi, normas un aizliegumi. Ja gribam izlutināt atvasi – noņemam to visu nost! Vēlies – lūdzu! Gribi pulksten 11 vakarā saldējumu? Tēvs sēžas mašīnā un brauc! Nav nekā tāda, ko nevarētu dabūt tūlīt, kas savukārt ir viens no graujošākajiem faktoriem bērna emocionālajā attīstībā. Pagaidīšana māca mazajam pacietību un neatlaidību. Ja viņam tā manta būs nepieciešama, bērns to turēs prātā un ar vecāku palīdzību mērķtiecīgi virzīsies uz piepildījumu. Pretējā gadījumā, ja mazais pieradis dabūt visu un uzreiz, viņš arī dzīvē tā gribēs. Turklāt veidojas kaprīze – piecērtu kāju, iegūstu, bet uzreiz arī atmetu, jo nevajag!” stāsta Aiga.
Noteikumu un aizliegumu trūkums atspēlējas, atvasei ieejot lielākā kolektīvā, piemēram, bērnudārzā. “Tie bērni, kam ģimenē noteiktas normas un robežas, diezgan ātri saprot, kas un kā darbojas, – ka nevar otram ņemt mantu nost, bet jāpagaida, kad viņš beigs spēlēties. Izlutinātie mazuļi pieraduši paņemt ar varu vai arī stāvēt un kliegt – gribu, un viss! Te arī sākas izstumšana, kas īpaši izpaužas skolā, jo ar šādu bērnu neviens nevēlas draudzēties. Tad parasti draudzība tiek kārtota viltīgā veidā – ar pirkšanu un dārgām mantām,” teic A.Jankevica, vēlreiz uzsverot, ka normu un robežu ierādīšana, pirmkārt, nāk par labu pašam bērnam. «Iespējams, varu katru dienu pārlīmēt tapetes – lai jau atvase zīmē! Tomēr viņa paša dēļ nevajadzētu to pieļaut.”
Vecvecāki mēdz pāršaut pār strīpu
Ja vecāki audzināšanā ir adekvāti stigri un pastāv uz savām prasībām, tad vecvecāki bieži vien grožus palaiž krietni vaļīgāk. Tomēr to automātiski nevar klasificēt kā izlutināšanu, un saprāta robežās šāda attieksme bērnam neko ļaunu nenodara. Taču arī omītes un opīši mēdz pāršaut pār strīpu.
“Dzirdēts, ka vecmāmiņa savam mazbērniņam pērk visu, un, atgriežoties no laukiem, vecāki savu atvasi divas nedēļas nespēj valdīt. Vajag mazdēliņam kvadraciklu? Lūdzu! Tas nekas, ka būs jāgrauž plika maizīte, lai tikai būtu! Kas viņus īsti pamudina uz šādu rīcību? Vēlme izrādīties?” jautā psiholoģe, aicinot visus audzināšanā iesaistītos ievērot konsekvenci, kas palīdz mazajam pilnvērtīgi attīstīties.
“Buciņa” radziņi kļūst asāki
Terēze, 43 gadi: – Pašas bērni jau izauguši lieli, bet, kad ciemos atbrauc mūsu draugi ar savu “vecumdienu prieku”, kā viņi mīļi sauc četrgadīgo meitu, gribas teikt Līnas vārdiem no filmas “Emīla nedarbi”: “Tādu bērnu manas acis nav redzējušas!” Mazā princese burtiski dancina savus vecākus un izrādās uz pilnu klapi. Tādos brīžos vienmēr atceros draudzenes sacīto, kad viņai mazā piedzima: darīšu visu, lai meitai dzīvē nekā netrūktu un nebūtu jāredz tāda bērnība kā man, kad, dzīvojot dziļos laukos, vecāki bieži lietoja alkoholu, ka vienīgā rotaļlieta bija lelle Maša un bērnībā tā arī ne reizi neizbaudīju ne cirka, ne zooloģiskā dārza jaukumus. Mazajai Sārai tagad tas viss ir dubultā. “Nē, es tādas kotletes neēdīšu, gribu picu,” uzstāj meitēns. “Bet, mīļumiņ, kur es tev vēlā vakarā ņemšu picu, varbūt vēlies siltu sendviču?” draudzene mēģina Sāru uzvedināt uz ko citu, bet šī cērt kāju pie zemes, rauc pieri, atšauj lūpu, un asaras birst kā pupas: “Gribu picūūū…” Pēkšņi mamma attopas, ka to taču var pasūtīt pa telefonu. “Tēti, meita grib picu!” atskan komanda, un tētis sāk meklēt tālruņa numuru, lai mazajai princesei to pasūtītu. Uz brīdi niķi pārgājuši, bet, kad kurjers atved picu, tik vien kā pāris kodienu tajā, un pietiek. Tad mazā pēkšņi izdomā, ka grib sēdēt krēslā, ko ieņēmis tētis. Arī šī iegriba tiek izpildīta, jo “bērns tā vēlas”. Ar vīru saskatījāmies, bet jau sen esam norunājuši neiejaukties. Draudzene mana, ka princeses izrādīšanās mūs ar vīru mulsina, bet viņa tikai noplāta rokas un nočukst: gan jau pāries. Es ļoti ceru, ka tā reiz notiks, bet droša par to neesmu, jo mazajam “buciņam” radziņi kļūst arvien asāki, un, kas būs tālāk, ja jau tagad viņas rozā istaba plīst no pārpilnības un leļļu jūras.
