Man vienmēr šķitis, ka ārsts ir kaut kas augstākstāvošs, jo tad, kad piemeklē kāda kaite, viņš ir tas cilvēks, kurš spēj palīdzēt.
Man vienmēr šķitis, ka ārsts ir kaut kas augstākstāvošs, jo tad, kad piemeklē kāda kaite, viņš ir tas cilvēks, kurš spēj palīdzēt. Ar lielu pietāti esmu uzklausījusi viņa ieteikumus un aizrādījumus, ļāvusies viņa palīdzībai un ticējusi.
Tomēr saruna ar Gulbenes slimnīcas infektoloģijas nodaļas vadītāju Ēriku Balodi atkal lika saprast, ka ārsts nav pārcilvēks, bet tikai cilvēks, kurš nogurst pēc garas darbdienas, kuru nesaudzē slimības, kam spēku dod saticība un miers ģimenē, bet prieku – bērni un mazbērni.
– Vai arī mājās domājat par darbu?
– Ja nodaļā ir smagi slimnieki, tad arī mājās nevaru atbrīvoties no domām par viņiem. Lai gan par miegu naktīs nesūdzos, tomēr reizēm pamostos un nevaru iemigt. Ir gadījumi, kad zvanu uz nodaļu, lai apvaicātos, kā pacienti jūtas, jo infekcijas slimības gaitā daudz kas var strauji mainīties. Sapņos gan konkrētus slimniekus neredzu.
– Profesijas izvēli saistāt ar bērnības sapni?
– Nē. Mācījos vidusskolā, kur pastiprināti apguvu eksaktos mācību priekšmetus. Biju pārliecināta, ka studēšu ķīmiju, bet mana labākā draudzene bija iestājusies Medicīnas institūtā. Šad tad aizgāju viņai līdzi uz anatomikumu, kur viss šķita ārkārtīgi interesanti, tāpēc 11.klasē izlēmu par labu medicīnai. Medicīnas institūtā mācījos Vispārējās ārstniecības fakultātē. Pirmajā kursā, kad lielākoties visi studenti vēlas būt ķirurgi vai ginekologi, īsti nezināju, kas ir tas, ko es gribētu. Man bija pazīstama daktere Krante, kura strādāja Infektoloģijas centrā. Pēdējo divu studiju gadu laikā viņa aicināja mani sev palīgā. Iepatikās. Jau studiju laikā pārliecinājos, ja terapijas nodaļā slimnieki izārstējas, bet jau pēc mēneša daži atkal ir atpakaļ, tad, ārstējot infekcijas slimību, iespējams saskatīt uzvaru pār to. Man vajadzēja izšķirties arī par pirmo darba vietu Stučkā vai Gulbenē. Studēju kopā ar dakteri Uldi Sproģi, kurš Gulbenes slimnīcu bija iepazinis vasaras prakšu laikā. Paklausīju viņa ieteikumam par labu Gulbenei, lai te nostrādātu tikai trīs obligātos gadus. Dzīvokļa nebija, tāpēc kādu laiku mitinājos poliklīnikā, kas tolaik atradās tur, kur šodien mūzikas skola. Pēc studijām, kad atbraucu strādāt uz Gulbeni, ķīmija tik ļoti bija pie sirds, ka vienu brīdi domāju – atkal sākšu studēt Politehniskajā institūtā, bet piedzima bērni un par studēšanu vairs nedomāju.
– Izjutāt kolēģu atbalstu un sapratni?
– Uzskatu, man laimējās, jo kolektīvs, kurā sāku strādāt, bija jauks, neviens neliedza padomu, bet galvenais – man uzticējās. Pirmajos darba gados izteiktākas nekā šodien bija dažādas zarnu infekcijas, kuras izdevās veiksmīgi izārstēt, šodien infekcijas ir citādākas. Ja agrāk infekcijas slimības lielākoties pakļāvās vienai diagnozei, tagad tās vairāk diferencē.
– Vai ļaujaties emocijām?
– Infektoloģijas nodaļā esmu nostrādājusi daudzus gadus, bet joprojām pārdzīvoju, ja tajā par veselības atgūšanu cīnās bērns. Diena, kad nodaļā kāds nomirst, visiem darbiniekiem ir nomācoša, jo arī par pieaugušajiem sāp sirds. Domāju, ka cilvēks, kurš nepazīst emocijas, medicīnā vispār nevar strādāt. Protams, nevaru sēdēt pie pacienta gultas un raudāt. Man slimniekam ir profesionāli jāpalīdz. Uzskatu, ka ārsts nevar noklusēt diagnozi, ja slimnieks vēlas to uzzināt, lai arī dažkārt tā nav viegla saruna. Infektoloģijas nodaļa nav izņēmums, arī te nonāk onkoloģiski slimnieki. Šādos gadījumos aprunājos ar pacienta tuviniekiem, kā rīkoties, jo ne visi sliktu ziņu uztver vienādi. Atklāta valoda ir ar hepatīta slimniekiem, kas lietojuši nelegālo alkoholu. Esmu pateikusi, ka tas, kurš nevēlas ārstēties, var nodaļu atstāt, tikai lieku padomāt par to, kas notiks, ja ārstēšanos pārtrauks. Simtprocentīgi izārstēt šos cilvēkus nav iespējams, jo ķīmijas izraisīto aknu bojājumu iespējams tikai apārstēt. Par mūža garumu šie cilvēki paši ir atbildīgi. Iespējams, tas ir mīnuss, bet man nepatīk pacelt balsi uz pacietiem vai nodaļas darbiniekiem. Visu cenšos panākt mierīgi, ar labu. Apzinos, ka dažkārt vajadzētu būt bargākai, bet neprotu tāda būt, tāpēc nekad nevarētu būt lielas slimnīcas vadītāja.
Medicīna ir nemitīga zināšanu papildināšana, tāpēc sekoju visam jaunajam, lasu speciālo literatūru, turklāt man ir kolēģi Infektoloģijas centrā, kuriem zvanu, ja kaut kas ir neskaidrs. Šodien vairs nevar vienu un to pašu slimību ārstēt tā, kā pirms 20 gadiem, jo ir mainījušās ārstēšanas metodes, medikamenti un arī likumi.
– Atpūtas pasākumos esat pasargāta no sarunām par darbu?
– Lielākoties mani draugi ir mediķi, tāpēc saviesīgos vakaros sarunas par slimnīcu pilnībā izskaust neizdodas, bet, apzinoties, ka ne visiem dzīvesbiedri ir saistīti ar medicīnu, rodam arī citus sarunu tematus. Dzīvoju Lejasciemā, tāpēc gadās, ka cilvēki lūdz uzrakstīt recepti, prasa padomu. Simtprocentīgi jau nespēju atteikt, lai gan bilstu, ka labāk būtu atbraukt pie manis uz poliklīniku vai nodaļu.
Esmu vecmāmiņa, kurai ir seši mazbērni, tāpēc tagad saviesīgos pasākumos mēdzam runāt par bērniem un mazbērniem. Tās ir patīkamas sarunas. Ģimenē esmu vienīgā ārste, tāpēc meita, kura dzīvo Rīgā, tiklīdz ir kāda ar veselību saistīta problēma, zvana un prasa man padomu. Uzskatu, ka savus bērnus un mazbērnus ārstēt ir grūtāk, jo viņi ar mani vairāk niķojas, piemēram, atsakās dzert zāles, tāpēc to uzticu kolēģiem. Tad paklausība ir lielāka. Diemžēl savai veselībai atlicinu pārāk maz vērības. Daudz kas būtu citādāk un labāk, ja nekavētos ar došanos pie ārsta. Esmu strādājoša pensionāre, tāpēc kaišu pietiek, bet par tām negribas runāt. Kamēr vien spēšu – strādāšu, jo dzīvot tikai mājās man būtu grūti. Dzīvē neko neesmu nožēlojusi, arī to, ka izvēlējos medicīnu. Domāju, ko gan citu es būtu varējusi darīt? Šaubos, vai spētu būt pedagoģe.
– Kad jūtaties iekšēji patiesi laimīga?
– Tad, kad zinu, ka viss ir kārtībā. Nodaļā nav smagu slimnieku, aizbraucot mājās, arī viss ir mierīgi, jo kopā dzīvojam diezgan daudz cilvēku, bet katram ir savs raksturs un temperaments. Sadzīvot ir liela māka. Apzinos, ka savā vecumā nevaru domāt tā, kā domā jaunie, un otrādi, tāpēc vienmēr meklēju un rodu uzskatu vienādojumu. Ar vīru runājam, ka tad, kad vairs nestrādāšu, abi dosimies kādā ceļojumā. Man gribētos uz kādu laiku izrauties no pierastās vides. Ir draugi Igaunijā, bet līdz šim nav bijis laika viņus apciemot. Šobrīd daudz laika paņem mazbērni, kuri mani pievērsuši grāmatu lasīšanai. Vienam ir seši gadi, otram – gadiņš. Ar interesi lasām par Pepiju Garzeķi un Alfonu Trīcvaidziņu. Vasarā un rudenī dodos pastaigās pa mežu, jo tā ir lieliska relaksācija, kas aizliedz domāt par darbu. Man šobrīd ir vairākas nozīmīgas lomas – ārste, sieva, mamma un ome.
– Jūsu ieteikums kolēģiem, ģimenei, draugiem un paziņām!
– Saudzējiet un domājiet par savu veselību, jo nekas nav svarīgāks par to! Dzīvojiet ar prātu! Šodien par naudu, izmantojot kredītu un līzingu, iespējams nopirkt dažādas skaistas lietas, bet veselība nav mērāma naudā. Esiet savstarpēji saticīgi, jo arī nesaticība kaitē veselībai! Necentieties gremdēt otru, jo pats no tā varat ciest! Ir jābūt pleca sajūtai, tad dzīvot ir daudz vieglāk.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Ērika Balode.
– Dzimusi: 1944.gada 17.maijā Rīgā.
– Mācījusies: Rīgas 3.vidusskolā, Medicīnas institūtā.
– Darbs: pirmā un vienīgā darbavieta 39 gadus – Gulbenes slimnīcas infektoloģijas nodaļa.
– Ģimene: precējusies. Vīrs Jānis, meita Jana un dēls Kārlis, audžumeita Anžela.
– Priecājas: par sešiem mazbērniem.
– Patīk: pastaigas mežā, ko labprāt apvieno ar ogošanu un sēņošanu.
– Visaugstāk par visu vērtē: veselību.
– Nebaidās: cilvēkiem teikt patiesību.
