Ģimenes ārstei Dacei Jansonei jauns gads sācies ar jaunām rūpēm, jo vēl arvien nevar teikt, ka viss kārtībā ar E-veselību un vairāku gadu garumā šajā sakarā pārdzīvotie stresi palikuši pagātnē. Optimismu tikt pāri visām nedienām viņa gūst ģimenē un dabā. Pagājušā gada nogalē D.Jansone televīzijas raidījumos “Māmiņu klubs” un “Dzīvīte brīvdienās” pamatoja ģimenes izvēli saglabāt mazmeitiņas nabassaites asiņu cilmes šūnas, kas ir drošība jaundzimušās mazulītes veselībai. Tās tika paņemtas meitas dzemdību laikā un tiks saglabātas cilmes šūnu bankā.
– Pagājušais gads bija traks, jo kopš vasaras vidus palaikam vajadzēja saskaņot un precizēt darba līgumus, lai būtu iespējas strādāt. Katru gadu slēdz darba līgumu, bet šogad pirmo reizi ir arī E–veselības līgums. Tā tika sākta 2008.gadā, tāpēc tagad daļa sistēmas ir novecojusi. Apmācības E–veselības sistēmas lietošanā ir kopš 2016.gada, un kopš tā laika viss, kas ar to saistīts, nedod mieru. Visu laiku saka, ka sistēma būs ieviesta ar jūliju, ar septembri, ar janvāri un atkal ar septembri… Programma arvien tiek pilnveidota, bet strādāt ar to bieži nevar joprojām. Starp ģimenes ārstiem ir tādi, kuri jau sen slēdza līgumus par E-veselības sistēmas lietošanu, tika tai pieslēgti, visu laiku ar to strādā un seko notiekošajam. Gaidām to brīdi, kad visi varēs parakstīt līgumus. Es joprojām neesmu parakstījusi līgumus, tas joprojām man nedod mieru. Represijas un sodi draud ārstiem par datu noplūdi no sistēmas, bet mans pamatdarbs nav gādāt par to drošību. Esmu ārste jau 33 gadus, šis ir 34. darba gads un daru savu darbu godprātīgi. Slēdzot līgumus, mums ir jāuzņemas atbildība arī par valsts naudas tēriņiem, pildot ārsta pienākumus. Tāpēc Ģimenes ārstu asociācija lūdz saglabāt pacietību un neslēgt līgumus pirms laika, iebilstot pret nepilnībām tajos un E-veselības sistēmā. Nevaru piekrist Ministru prezidentam Mārim Kučinskim, ka ģimenes ārsti negrib slēgt līgumus, jo tad “atklāsies viss, ko viņi tur dara”. Nesaprotu, ko viņš ar to domā. Vai tiešām katru rītu braucu uz darbu, lai pastrādātu kādu noziegumu? Pacients pie manis nāk, lai kļūtu vesels, un es gribu, lai viņš tāds būtu. Kāds varētu būt mans pārkāpums? Kāpēc man negribēt strādāt E-veselībā, ja tā būs labāka?
– Cik jums tagad ir pacientu?
– Vairāk nekā 1860 pacienti. Kad pirms 20 gadiem sāku ģimenes ārsta praksi, pieteicās apmēram 2800 pacienti. Toreiz vēl nebija tik pārspīlētas prasības un ne tik augsti attīstītas informācijas tehnoloģijas. Tagad brīnos, kā kopā ar vienu medmāsu tikām ar visu galā. Iespējams, ka toreiz mani pacienti bija jaunāki. Tagad tie ir galvenokārt cienījama vecuma cilvēki – no 50 līdz 100 gadiem. Ir paredzēts, ka katram ģimenes ārstam var būt apmēram 2000 pacientu. Biju gandarīta, ka man ir gods parādīts, par 800 pārsniedzot pacientu skaitu, kas pēc tam varētu pāriet uz citu ārsta praksi. Nekā! Kurš tad ies prom, ja ir iesniegta pieteikuma anketa? Kopš tā laika ilgus gadus nebija iespējas pie manis piereģistrēties, bet šajos gados pacientu skaits ir pakāpeniski samazinājies.
– Kā panākums veselības aprūpē tiek minēts “zaļais koridors” vēža pacientu atklāšanai un ārstēšanai.
– Tas ir ļoti labi, jo agrāk bija grūti tikt pie onkologa. Tagad desmit dienu laikā pacients tiek pie daktera Rīgā un vienojas par ārstēšanu. Diemžēl daži no tās atsakās. Profilaktiskos izmeklējumos atrodas vēža šūnas, izmeklējumu paraugi tiek sūtīti uz Rīgu, lai saņemtu apstiprinājumu. Protams, tādu gadījumu nav ļoti daudz, tomēr katrs ir īpašs. Tagad visos žurnālos raksta, ka vēzis ir ārstējams un izārstējams. Tomēr, ja atrod tā šūnas, cilvēks jūtas satriekts un izmisis. Vajadzētu atcerēties, ka tāda diagnoze neliecina par nolemtību. Vienalga, kur ir atrastas šūnas, vienmēr ir iespējama ārstēšana, veselības uzlabošana, dzīves pagarināšana vai izveseļošanās. Tiesa, saslimšanu skaits nemazinās, lai gan pacienti, kuri vispār vēršas pie ārsta, regulāri tiek pārbaudīti. Diemžēl ar pārbaudēm nevar novērst vēža šūnu veidošanos, bet var tās laikus atklāt. Veselībai pamatā ir stipra imunitāte. Ja tāda ir, tad šūnas neveido ļaundabīgu audzēju. Bieži esmu dzirdējusi, ka Latvijā vēža ārstēšanā neizmanto pietiekami efektīvas zāles. Tomēr es uzticos pašreizējai medicīnas metodikai un speciālistiem ļaundabīgo audzēju ārstēšanā. Man kā ģimenes ārstei neviens neprasa tā vai cita medikamenta izvēli. To dara tikai onkologi, viņi lemj, kāda terapija lietojama katrā gadījumā. Pacientiem iesaku lieki neuztraukties un nenolaist rokas. Galvenais ir ieklausīties speciālistos un neatteikties no operācijas vai citas ārstēšanas metodes. Varu apliecināt, ka daudzi vēži tiek izārstēti. Tiesa, šis process prasa lielu izturību – gan morālu, gan psiholoģisku, gan fizisku.
– Vai varat minēt citus piemērus, kas liecina par uzlabojumiem veselības aprūpē?
– Protams, medicīna nav sabrukusi, un ārsti turpina savu darbu, tomēr Gulbenē nu jau 5 līdz 10 gadus izteikti trūkst medicīnas speciālistu. Tas sākās tad, kad Gulbenes slimnīca beidza pastāvēt, tika izveidota apvienība ar Balvu slimnīcu, un ilggadējos medicīnas darbiniekus bez kādas cieņas un pateicības par mūža darbu atlaida. Esmu pielāgojusies situācijai, kāda ir pašreiz. Sen esmu aizmirsusi laiku, kad mums bija ķirurģijas nodaļa, terapijas nodaļa, ginekoloģijas un dzemdību nodaļa, neiroloģijas nodaļa. Tagad ir palikusi infekciju nodaļa, dienas stacionārs un hronisko slimnieku aprūpes nodaļa, tomēr daudz varu izdarīt ar saviem pacientiem Gulbenes slimnīcā. Stacionārā strādā terapeiti, neirologi, līdz šim bija arī ķirurgs. Ir divi lieliski speciālisti – plaušu un tuberkulozes speciāliste daktere Landsmane un otolaringologs daktere Smala. Tāpat visu cieņu esošajiem ginekologiem un acu ārstiem. Manā laikā Gulbenē nekad nav bijis onkologa vai kardiologa, gastroenterologa, endokrinologs bija, bet vairs nav. Tas nozīmē, ka ģimenes ārstiem ir jāuzņemas rūpes par visu profilu slimniekiem. Dažādi speciālisti ir Valmierā, Rīgā un kaimiņu novados, bet pēc to apmeklējuma pacienti atgriežas pie ģimenes ārsta. Man ir ne tikai jāizraksta speciālista nozīmētie medikamenti, bet arī jāseko līdzi atveseļošanās gaitai. Saņemam pārmetumus gan par to, ka sūtām pacientus uz konsultācijām pie speciālista, gan arī par to, ja to nedara. Ģimenes ārstam ir jāvar viss. Pa mana kabineta durvīm dienā ienāk 20-25 pacienti gan ar kaulu lūzumiem un amputācijām, gan onkoloģiskām saslimšanām, gan pēc vēža izoperēšanas, gan ar cukura slimību, gan ar asinsspiediena radītām problēmām. Katram pacietam ir noteikts laiks – 15 minūtes. Tajās jāpaspēj izmeklēt un noskaidrot, kādas analīzes bijušas vai vajadzīgas, kā arī jāspēj noteikt diagnozi. Diemžēl nevaru nosūtīt visa veida izmeklēšanai uz Gulbenes slimnīcu, jo tur iespējams veikt tikai rentgena, kompjūtera, sonogrāfijas un kardiogrāfijas, bet ne kuņģa un zarnu izmeklējumus. Šiem izmeklējumiem Balvu slimnīcā ir laba aparatūra, bet nereti pacienti atsakās doties uz Balviem. Turklāt tā ir neatliekamās palīdzības slimnīca, kurā nav paredzēta pamatīga izmeklēšana, bet tikai akūtu simptomu novēršana. Tas nozīmē, ka pacients atgriežas pie ģimenes ārsta, kuram ir jānosūta uz izmeklējumiem un pie speciālistiem. Ģimenes ārsts ir vidutājs, lai arī kurā slimnīcā nonāktu pacients.
– Esmu redzējusi, ka aptiekā pensijas vecuma cilvēkiem ir garš medikamentu saraksts un par zālēm jāatdod krietna summa. Vai tiešām ir jālieto tik daudz medikamentu?
– Ja cilvēkam ir 20, 30 vai 40 gadi, tad tas pārsvarā nebūtu nepieciešams, lai gan arī šajā vecumā reizēm ir nopietnas saslimšanas. Tās noteikti ir jāārstē ar medikamentiem, jo nepietiek ar zāļu tējām vai sportošanu vien. Turpretim veselam cilvēkam ir svarīgi izgulēties, atpūsties, samīļot vienam otru, bērnus, vecākus, spēlēt bumbu, rušināties dārzā, smaidīt un smieties, iet ciemos un sarunāties. Kaut kur lasīju tādu labu domu, ka ilgdzīvotāji maz ēd, daudz kustas un pozitīvi domā. Es pati bieži secinu, ka arī man ir problēmas ar šo triādi. Ja ievēroju vienu, tad otrais vai trešais aizmirstas. Ja labi atceros trešo, tad pirmais vai otrais paliek novārtā. Redzu, ka arī citiem cilvēkiem grūti padodas ievērot šīs trīs lietas. Kur ir kustība, tur ir dzīvība, un otrādi. Ja pietrūkst optimisma un ir depresīvs noskaņojums, tad, arī maz ēdot un kustoties, var saslimt. Pozitīvā domāšana ir labs pamats imunitātei, kuru visvairāk grauj stresi, izraisot dažāda veida saslimšanas.
– Kur pati gūstat enerģiju, pozitīvas emocijas un stiprināt imunitāti?
– Tas man laikam ir iedzimts (pasmaida). Mana mammīte teica, ka vispār es esot lāga cilvēks. Esmu dzimusi Litenē. Mana mamma bija vienīgā ārste Litenes slimnīcā, kurā bija arī dzemdību gultas. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados tur ir dzimuši daudzi litenieši, arī es. Neviens man vai kādam citam nevar iedot optimismu vai prieku. Man vienmēr ir paticis lasīt grāmatas. To daru joprojām, cik vien varu. Taču mans galvenais enerģijas avots ir daba. Mana māja ezera krastā atrodas trīs kilometrus no autobusa pieturas. Kad ir labs laiks, es ar nūjām eju uz autobusu, mērojot ceļu apkārt pusezeram. Es braucu ar mašīnu, kura izmanto gan benzīnu, gan elektrību, un brauciens ar to sanāk lētāks nekā ar autobusu. Tāpēc vīrs smej – tas nekas, ka autobuss ir dārgāks, jo veselība ir svarīgāka. Sevišķi man patīk iet pavasarī un rudenī. Mans mīļākais mēnesis ir novembris, patīk arī septembris, oktobris, aprīlis un maijs. Vasaras karstumā uz autobusu nenūjoju, labāk peldos ezerā. Mēs ar vīru katru rītu peldamies ezerā no aprīļa līdz novembrim. Kad uz Gulbeni atbraucu ar mašīnu, ātrāk tieku mājās, tāpēc atliek vairāk laika būt pie dabas. Mums pagalmā dzīvo stārķi. Gar ezera krastu zinu katru koku, katru meža balodi, katru gliemezi un gulbi ezerā. Eju un domāju, ko man Dieviņš šorīt dāvās, skatos – nāk pretī divas stirniņas vai āpsis gājis, atstājot pēdu nospiedumus ceļa smiltīs. Vēroju gājputnu atgriešanos, kā nodzeltē bērza lapas un nosarkst kļava. Tad ir rīta saule, tad migla, ievu un lakstīgalu laiks… Ja ir sniegs, dodos slēpot. Man ir slidas, ar kurām varu slidot pa ezeru, it sevišķi, ja ledus ir gluds kā spogulis, bet Latvijā tādu laikapstākļu ir maz. Prieku man dod mūsu trīs lielisko suņu sabiedrība. Un pats galvenais, ka vienmēr mājās mani gaida vīrs. Viņš ir strādīgs, gudrs un gaišs cilvēks, un mums ir ļoti laba saskaņa. Kad vīrs gatavojās nopļaut balto āboliņu pie mājas, es teicu, ka ir jāatstāj. Atgriežos no darba un redzu – viss ir nopļauts, bet atstāta baltā āboliņa taka, pa kuru man iet. Tāds mīļdarbiņš silda sirdi.
