Gribu padalīties savā dzīves pieredzē, jo varbūt mans stāsts liks aizdomāties arī citiem pacientiem un viņu ārstiem. Ķibeles ar veselību man sākās, kad sasniedzu 65 gadu vecumu. Pēkšņi sāku just pastāvīgas velkošas un durošas sāpes pakrūtē – sirds rajonā. Tas bija savādi, jo es taču regulāri minos ar velosipēdu. Tomēr diskomforta sajūta turpinājās, tāpēc devos uz konsultāciju pie ģimenes ārsta.
Man izrakstīja virkni zāļu. Tiku arī nosūtīts veikt sirds kardiogrammu. It kā tā neko neuzrādīja. Ieminējos dakterim, ka varbūt man ir barības vada bruka. Tiku nosūtīts uz rentgenu. Ar tur saņemto slēdzienu atkal devos pie ģimenes ārsta. Nosūtīja mani vēlreiz uz rentgenu papildu izmeklējumu veikšanai, pēc tam uz sonogrāfiju. Pēdējo veikt bija jābrauc uz Madonu. Saņēmu slēdzienu un atkal devos pie ģimenes ārsta. Kārtējo reizi man pateica, ka viss ir kārtībā. Taču sāpes pakrūtē nebija mitējušās ne uz brīdi. Ģimenes ārsts mani nosūtīja uz gastroskopiju jeb “kobras rīšanu”, lai turpinātu iekšķīgi mani pārbaudīt. Taču atkal jau diagnostika nedeva nekādus rezultātus. Viss bija kārtībā! Ģimenes ārsts nepadevās un nosūtīja mani uz veloergometriju jeb uz slodzes testu sirds pārbaudei ar fizisko slodzi. Tur gāja smagi, līdzko mediķis man palielināja slodzi. Ar saņemtajiem papīriem par izturēto pārbaudījumu atkal devos pie ģimenes ārsta. Dakteris tīri vai satrūkās. Vaicāju, kas tad ir. Atbilde bija – nekas. Taču nākšoties braukt uz Rīgu veikt koronarogrāfiju – sirds asinsvadu izmeklēšanu ar kontrastvielu. Visu dienu pavadīju Rīgā! Pēc tam vēlreiz uz turieni braucu, lai saņemtu veiktās pārbaudes rezultātus. Atbilde bija: “Apsveicam! Ar sirdi jums viss ir kārtībā!”
Sāku domāt… Jau labu laiku lietoju ārsta izrakstītās zāles. Esmu novārdzinājis sevi. Kamēr man tika veikta veselības pārbaude ar pirmo, otro un n-to diagnostikas metodi, ģimenes ārsts visu laiku mainīja zāles, kas jādzer. Vienas ņēma nost, citas deva vietā. Rītā, pusdienās un vakarā es lietoju tabletes. Mēnešiem biju lietojis zāles, saudzējis sevi, maz kustējies… Vēl brīnums, ka sirds ir tomēr vesela. Ne jau velti uz velotrenažiera testu izturēju ar grūtībām. Sirds jau sāka protestēt pie slodzes palielinājuma! Manis zāļošana taču sākās no aprīļa sākuma un turpinājās līdz jūlija beigām! Tātad bija pagājuši trīs mēneši.
Visbeidzot ģimenes ārsts nosūtīja mani pie neirologa. Izrakstīja man zāles labākam miegam. Viss…
Tomēr pakrūtē sāpes nebija pārgājušas. Vairs nezināju, ko darīt. Atkal devos pie ģimenes ārsta un ievaicājos, ka varbūt man derētu apmeklēt kādu dziednieku. Ak, kādu lekciju man šajā sakarā nācās noklausīties!
Tomēr pieteicos uz vizīti pie tautas dziednieces Elejas Veronikas Siguldā. Viņa noklausījās manu bēdu stāstu, nostājās aiz muguras, saņēma mani aiz elkoņiem, un, kā rāva mani uz augšu, mugurkauls nokrakšķēja vien. Viņa teica: “Viss kārtībā. Jums bija novirzījies ceturtais skriemelis. Spieda uz nervu. Tāpēc arī sāpēja.” Tas bija 2.augustā. Bet palīdzību pie oficiālās medicīnas es nesekmīgi meklēju jau kopš 14.aprīļa.
Tad nu gribu teikt, vai tad veselības ministram Guntim Belēvičam nav taisnība? Vai tad ģimenes ārstiem nav jādomā ar galvu, pirms nosūtīt pacientus uz dažādiem izmeklējumiem? Ņemsim kaut vai manu gadījumu! Cik es aizņēmu izmeklējumu kapacitātes, cik cilvēkiem kavēju viņu darbalaiku! Manā vietā šos medicīnas pakalpojumus varēja saņemt pacienti, kuriem tas patiešām ir nepieciešams.
Elejas Veronikai vēl lūdzu padomu, ko darīt, lai problēmas ar mugurkaula skriemeļiem neatjaunotos. Viņa man ieteica vingrinājumus, kuri regulāri jāveic. Piemēram, rāpošana pa grīdu. Kā karavīram ierakumos. Guļus uz vēdera un ar galvu augšā!
Pienāca oktobris. Atceros – toreiz jau 16.oktobrī bija uzsnidzis. Strādāju, mūrēju krāsni un sāku klepot. Šie simptomi nemitējās, kad centos tikt vaļā no kāsēšanas pašārstēšanās ceļā. Klepoju jau piekto nedēļu. Pie ģimenes ārsta vairs negāju. Gāju pie plaušu daktera. Mani pārbaudīja ar smalku aparātu un pateica, ka ar plaušām viss ir kārtībā. “Kā jau sportistam,” dakteris komentēja. Gāju pie kakla daktera. Arī tur man pateica, ka viss ir kārtībā. Tad nu visbeidzot es atkal pieteicos pie Elejas Veronikas. Viņa iztaujāja, kur es strādājot. Mūrēju krāsnis, būvēju! Viņa uzreiz konstatēja: “Jums taču ir alerģija pret putekļiem!” Ieteica man zāles, taču tās lietot nenācās. Pildīju citas rekomendācijas, un viss bija kārtībā. Darba laikā elpoju tikai caur degunu un centos ne ar vienu nesarunāties vai arī runāt tikai izelpas brīdī. Atkal gribu jautāt, vai tad oficiālās medicīnas pārstāvjiem nevienam neienāca prātā pajautāt, kāda ir mana profesija? Vai tad nevarēja iedomāties, ka manai kaitei ir pavisam vienkāršs izskaidrojums?
