Šonedēļ noticis uzbrukums satīra žurnāla redakcijai Parīzē, ir vairāki nogalinātie
Intars Liepiņš, Gulbenes novada domes deputāts
Es viennozīmīgi atbalstu žurnālistus un viņu darbu. Piekrītu, ka ir jābūt preses brīvībai. Presē ir jāfigurē dažādiem viedokļiem. Paskatieties, ko tik viņi neatklāj, kādas tik šmugulēšanās nenotiek tepat mūsu valstī un arī, protams, citviet pasaulē! Bet, runājot par šo gadījumu, kas notika Francijā, es gribētu vairāk runāt nevis par preses brīvību, bet par to, ka teroristiem vajag tikai iemeslu, kaut nelielu, lai šautu uz visām pusēm vienalga, kur. Viņi visu laiku šauj. Francija, Anglija ir pilna ar musulmaņiem, un pat netīša viņu aizskaršana var provocēt viņu agresiju un līdz ar to arī līdzīgus notikumus. Visu laiku ir terora draudi. Visu laiku figurē riski.
Ja runā par preses apspiešanu, tad tas jau neko neatrisinās, ja prese neko nerakstīs. Paskatieties, mums pašiem ir žurnālisti Latvijā, kas atklāj dažādas šmugulēšanās pašvaldībās. Diemžēl daudziem tā jau pieņemta kā pašsaprotama norma, ka pie mums tā notiek, var arī neko nerādīt un pat nerakstīt par to, jo tāpat nekas nemainās. Bet citās pasaules valstīs, ja notiek skandāli, prese atklāj lietas, notikumus, kas nav pieņemami sabiedrībai, amatpersonas, politiķi atkāpjas no amata. Latvijā notiek otrādi, atklāj kādu lietu, paceļ to gaismā, ir skandāls, bet atbildīgā amatpersona vai politiķis nevis atkāpjas no amata, bet sev pa priekšu bīda virkni juristu. Domāju, ka tas atkarīgs no sabiedrības, no kultūras.
Normunds Baranovs, Zemessardzes 25. Kājnieku bataljona komandieris
Runājot par šo gadījumu Francijā, kas notika žurnāla redakcijā, kur tika nogalināti vairāki cilvēki, pirmkārt, es domāju par preses brīvību. Es tā arī gribētu uzsvērt, ka tam ir liela nozīme un tas ir pamatā visai mūsu demokrātijai. Uzskatu, ka tas patiešām ir drauds preses brīvībai. Ja runājam par terorismu, tad tik, cik no savas kompetences varu pateikt, ka ir dienesti, kas nodarbojas ar pretterorismu, un daudz ko varbūt mēs nezinām, bet ir attiecīgi dienesti, kas par to rūpējas, kas ar to strādā un seko tam visam līdzi. Manuprāt, ja patiešām, piemēram, mūsu valstī būtu kādi apdraudējumi, tas noteikti tiktu paziņots un cilvēki par to tiktu informēti. Domāju, ka mums uztraukumam nevajadzētu būt pamata, jo es pilnīgi uzticos un domāju, ka arī cilvēkiem būtu jāuzticas un jāpaļaujas uz tiem dienestiem, kas valstī ir atbildīgi par terorisma draudu novērtēšanu.
Agnese Rancāne, gulbeniete
Tas ir redzams, ka terorisms virzās arvien tuvāk mums. Protams, es esmu pret jebkuru uzbrukumu, vai tas ir redakcijas darbiniekiem vai jebkuram citam cilvēkam, arī pat ja to mēģina attaisnot ar kaut kādām reliģiskām jūtām. Man nāk prātā citāts, ko ir teikusi māte Terēze – fanātisms – tā ir ticība bez mīlestības, un tas nozīmē, ka kaut kur kaut kas greizi šiem cilvēkiem ir nogājis. Nevar būt patiesa ticība bez mīlestības. Tā kā esmu pētījusi islāmu, zinu, ka islāmā viņi tic vienam vienīgam Dievam, pasaules radītājam, līdz ar to vajadzētu arī šīs ticības cilvēkiem būt mīlestībai pret cilvēkiem kā Dieva radījumiem. Katrā ziņā es tādas publikācijas neatbalstu. Domāju, ka šeit pat nav runa par preses brīvību. Protams, ka mēs gribam lasīt un zināt, kas notiek visapkārt, dažādas ziņas – gan labas, gan sliktas. Manuprāt, arī žurnālistiem ir jābūt kaut kādai ētikai. Domāju, ka tas ir viņu svētums – pravietis Muhameds, tas pats, kas mums, kristiešiem, Jēzus. Domāju, ka arī mums nebūtu patīkami, ja publicētu Jēzus karikatūras. Piemēram, es justos dziļi sāpināta, ja mūsu laikrakstos redzētu kaut kādas Jēzus karikatūras un izķengāšanu. Diemžēl arī šādas karikatūras parādās internetā. Tā nav patiesības paušana. Ir jābūt kaut kādai ētikai tiem, kas publicē. Protams, tas neattaisno to, ko dara teroristi. Te ir koks ar diviem galiem – varbūt preses brīvība tomēr nav kaut kāda visatļautība, kas izslēdz cilvēka sirdsapziņu un morāles, ētikas normas. Tad jau rodas haoss, ja sabiedrība, tostarp žurnālisti, nebalstās uz nekādām morālām vērtībām.
