Saule, vējš, putekļainas trases un vairāki desmiti rūcošu motociklu – šāda aina Vilim Grasim acu priekšā droši vien ataust ne reizi vien.
Saule, vējš, putekļainas trases un vairāki desmiti rūcošu motociklu – šāda aina Vilim Grasim acu priekšā droši vien ataust ne reizi vien.
Patīkamas atmiņas pārņem arī brīžos, kad televīzijā vai klātienē tiek vērots, kā pretī uzvarai traucas jaunie motosporta talanti. Arī viņš kādreiz tā brauca. Astoņus gadus viņš aizvadījis, piedaloties gan dažādās blakusvāģu, gan arī bagiju sacensībās.
Vilis ir dzimis valmierietis, taču darba meklējumos ir aizklīdis tālu prom no dzimtajām mājām. Savulaik sešus gadus dzīvojis Alūksnē, bet tagad jau astoņus gadus dzīvo Gulbenē. “Esmu tāds mazs pasaules klaidonis, gribu iepazīt, kā Latvijā tauta dzīvo,” pats par sevi smej Vilis. Viņš ir uzaudzis bez tēva (tēvs kara laikā pazuda). Pēc 7.klases absolvēšanas viņš uzreiz sāka strādāt, lai palīdzētu mammai.
“Bērnība man bija grūta, vajadzēja mācīties izdzīvot. Toreiz sāku strādāt par mācekli galdniecībā. Sākumā strādāju tikai sešas stundas, bet kā māceklis pelnīju 400 rubļus, mammai tas bija liels atspaids,” saka Vilis.
Galdniecībā viņš nostrādāja nepilnus trīs gadus, pēc tam sāka mācīties autoskolā Rūjienā, pēc kuras beigšanas 24 gadus bez pārtraukuma viņš nostrādājis par šoferi. Arī armijā viņš bija šoferis, bet pēc tās 1966.gadā, aizrāvās ar motosportu.
“Toreiz bija tādi brāļu laiki. Blakusvāģu klasē brauca brāļi Serģi, brāļi Kalniņi, brāļi Pulgas, brāļi Upīši. Jau pirms armijas braukāju līdzi brālēnam uz motokrosiem, nēsāju atslēgas somiņā, biju kā mehāniķis. Tā arī sākās mana un brāļa Hedviga karjera motosportā. Tad jau mēs brālēniem (brāļiem Upīšiem) bijām kā konkurenti, taču viņi palīdzēja mums arī moci remontēt,” atceras Vilis.
Patika riskantie varianti
Tā pagāja astoņi interesanti gadi. Katra sestdiena un svētdiena tika aizvadīta kādās sacensībās gan tepat mūsu mazajā Latvijā, gan arī plašajā Padomju Savienībā.”Toreiz mači bija diezgan populāri. Tā mēs braukājām. Pa nedēļas vidu ķīlējām močus, brīvdienās – braukājām pa sacensībām. Vienīgā brīvdiena bija pirmdienas vakars, tad ar brāli aizgājām uz kādu ķinīti, bet otrdien jau sākām remontēt moci, un tā pienāca piektdiena, reizēm remonts pat ilga visu nakti,” atmiņās kavējas Vilis. Viņš atklāj, ka diez ko fiziski attīstīts neesot bijis, taču nodarbojies arī ar basketbolu un volejbolu, slēpojis, slidojis, tas palīdzējis sevi uzturēt labā formā un vienlaikus kalpojis arī kā treniņš. “Tā mēs sportojām jaunībā, tiem sīkstajiem vīriem, kas kara laikā dzimuši, laikam patika tie riskantie varianti. Turklāt motosports mūs ļoti norūdīja. Tagad motosportisti uz sacensībām lepni atbrauc vieglajās mašīnās, tehniku ved atsevišķā mašīnā. Mēs salādējām smagajā mašīnā braucamrīkus, paši iesēdāmies turpat līdzās un devāmies ceļā vai tā ziema vai vasara. Mūs nebiedēja nekas, galvenais bija cīņas un sacensību gars un vēlēšanās uzvarēt,” stāsta kādreizējais sportists.
Jābūt lielam gribasspēkam
Vilis uzskata, ka motosports ir diezgan sarežģīts sporta veids, tomēr – kas ar to ir saslimis, ir grūti no tā atteikties, tā ir patīkama aizraušanās. “”Ja ir grūti, vajag spēt stipram būt un uzvarēt!” Vienmēr atceros šos viedos Raiņa vārdus. Latvietis latvietim novēl to, ko viņš pats vēlas. Gribasspēkam jābūt lielam. Gadās krist, ir sāpīgi, bet vajag sevi pārvarēt un pierādīt, ka es varu. Man arī bija daudz traumu, divus mēnešus nostaigāju ar labo roku ģipsī, bet iemācījos visu darīt ar kreiso roku. Prieks atkal stāties uz starta līnijas bija divtik liels. Nebija iespējams vien sagaidīt nedēļas nogali, sirdī nepārtraukti valdīja nemiers,” stāsta Vilis. Motosporta dēļ viņam nekam citam neatlika laiks, pat ballītēm. Ar savu nākamo sievu Vilis iepazinies tikai kad viņam jau bija 27 gadi.
“Kad pēc gada apprecējāmies, sieva vienmēr ļoti raizējās, teica, lai nebraucu uz sacensībām, jo viņa nezināšot, kur likt kroplu vīru,” smej Vilis. Taču azarts bijis lielāks par bailēm, vienmēr arī palīdzējusi mammas jušana līdzi.
“Galvenais vajag gribēt. Ja tev patīk tā lieta, tad tu vari pierādīt, ka esi labāks par citiem. Ja vēl ir labi un draudzīgi biedri, kas katrā startā un finišā iet līdzi, uzsauc “Urrā!” vai atbalsta, vēlot veiksmi nākamreiz, tas dod iedvesmu un ļauj nākamreiz būt veiklākam, stiprākam un izturīgākam,” vērtē Vilis.
Uz krosiem velk arī tagad
Bijušais sportists stāsta, ka trases savulaik bijušas diezgan sarežģītas – dubļainas, kalnainas, taču tolaik nav bijuši tik lieli tramplīni, toreiz varēja uzstādīt lielākus ātrumus.
Vilis piebilst, ka viņam vairāk patīk braukt ziemā – ja arī apmet kūleni, var piecelties un braukt tālāk, vasarā var arī stipri sasisties.
Motociklam pie stūres braucis Viļa brālis, viņš bijis kantētājs. “Abiem ir jāmāk ļoti labi sadarboties, lai nav jāsaka priekšā. Ir jājūt, kas jādara katrā līkumā,” saka Vilis.
Ja viņš būtu desmit gadus jaunāks, iespējams, piedalītos sacensībās arī šobrīd. “Tādēļ arī velk uz motokrosiem. Vismaz varu just līdzi citiem, paskatīties, kā citi apgūst braukšanas prasmes, kā viņiem veicas, varu redzēt, kāda ir tehnikas starpība šodien un toreiz, kad braucu es. Tagad tehnika ir stipri gājusi uz priekšu, bet ir problēmas ar rezerves daļām, mūsu laikos tā nebija, vajadzēja – nopirki. Tagad vajag milzu naudu un ir grūti dabūt,” atzīst vīrs.
Vilis savulaik piedalījies arī bagiju sacensībās, pats arī meistarojis šo braucamrīku. “Paši uzmeistarojām mazo 350 kubikcentimetru bagiju, jo tādus nekur neražoja, taču komandai tāds bija nepieciešams. Pa gadu tas bija kārtībā. Tolaik visu sponsorēja darbavieta. Brauci, nopirki visu, ko vajag, sāki zāģēt, ķīlēt, vīlēt, kamēr tas beidzot sāk rūkt,” stāsta Vilis. Taču ilgi ar bagijiem viņš nav braucis, jo izjukusi komanda.
Bez darba nesēž
Motokrosos un sacīkstēs ar bagijiem Vilis izcīnījis ne vienu vien medaļu un goda rakstus. Vilis labprāt rāda piemiņas veltes no kādreizējām sacensībām. Viņš atceras katras sacensības, arī to, kā tajās veicies. 1968.gadā PSRS čempionātā motokrosā, kurā uz starta līnijas stājās 64 motocikli, viņš ar brāli ieguva 14.vietu. Valmierā bagiju sacensībās 1978.gadā Vilis izcīnīja 3.vietu, par to saņemot arī skaistu māla piemiņas velti. To Vilis ievietoja paša darinātā oša koka riepā.
“Amatnieka prasmes neesmu aizmirsis, tā ir mana pirmā profesija. Arī šodien varu kādam palīdzēt kaut ko uztaisīt,” saka vīrs un piebilst, ka viņš bez darba nekad nesēž.
“Skolas laikā dejoju deju kolektīvā, beidzu moderno deju kursus, arī tagad reizēm uzspēlēju sintezatoru vai akordeonu un dziedu ansamblī “Namejs”. Četrus gadus jau esmu pensijā. Kad nav ko darīt, griežu ne tikai koku, bet arī papīru,” stāsta Vilis.
Viņa kolekcijā ir apmēram 30 papīrā grieztas glezniņas. Kad jābrauc uz kādu jubileju, apsveikuma kartīte Vilim nav jāpērk. Šad tad viņš sacer pa kādam dzejolim. Tajos Vilis galvenokārt attēlo mīlestību, draudzību un uzticību. Daudz laika viņš velta, televīzijā skatoties sporta pārraides, bet, kad viss apnīk, Vilis dodas uz garāžu, lai pielabotu mašīnu. Viņš pats ir uzmeistarojis mazlitrāžas traktoru, lai būtu ar ko dārzu apart. “Man nekad nav bijis garlaicīgi, kaut kas taču ir jādara,” saka Vilis.
Šobrīd viņš cītīgi meklē armijas draugus. “Mēs bijām 18 latvieši, palikuši esam tikai 10. Gribam šogad visi satikties,” saka vīrs. Zinot Viļa neatlaidību, jādomā, ka šī iecere arī tiks realizēta.
