Dejot Edijs sāka jau tad, kad mācījās vidusskolā. Dejoja pats un mācīja draugiem. Patika Elvisa Preslija mūzika, “Bītli”.
Dejot Edijs sāka jau tad, kad mācījās vidusskolā. Dejoja pats un mācīja draugiem. Patika Elvisa Preslija mūzika, “Bītli”. Toreiz gribējās kopēt šos mūziķus, veidot līdzīgas frizūras. Edijs un viņa draugi azartiski piedalījās popielā. Bija uzvaras, bet īsta gandarījuma nebija.
Tad Edijs laikrakstā “Dzirkstele” izlasīja Ralfa Rubeņa ievietot sludinājumu: “Meklē dejotājus grupai “Tranzīts”.” Tas bijis īsti laikā. Edijis tobrīd mācījās 12.klasē un domāja, ka aizies studēt un Gulbenē neatgriezīsies. Liktenis bija lēmis citādāk. Jau septiņus gadus Edijs savu dzīvi nevar iedomāties bez “Tranzīta”.
– Tā izveidojās stils?
– Nekad nav bijis kāda konkrēta stila. Manā dejošanas manierē ir pa drusciņai no visa kā. Iznāk, ka tas ir “Tranzīta” stils. Konkursā “Mis un Misters Gulbene 2003” puišu grupas uznācienā, kad viņi dejoja tērpušies darba drēbēs, varēja just šo stilu. Tie, kas zina “Tranzītu”, paraugoties uz Gulbenes mistera titula kandidātiem, uzreiz saprata, no kuras puses pūš vējš. Patiesībā pieslīpēšanās Ralfa mūzikai notika pamazām. Sākumā bija grūti. Domāju, ka “Tranzīta” mūzika nav piemērota dejošanai. Izrādījās citādi. Mums, “Tranzīta” dejotājiem, ir pašiem sava dzimšanas diena, kad notika pirmā uzstāšanās, – 13.jūnijs. Sākumā bijām četri dejotāji. Viens cilvēks aizgāja. Taču, iespējams, tuvākajā laikā mēs atkal būsim četri. Tas būs cilvēks, kas agrāk kopā ar mums nav dejojis.
Kāds ir mūsu stils? Tas ir mikslis. Tie, kas seko estrādes mūzikas novitātēm, to redz. Sākumā varbūt līdzinājāmies grupas “100.debija” un “Mixeri” dejotājiem. Visu laiku man likās, ka viņi dejo labāk par mums. Tagad viņi vairs nedejo, bet mēs “Tranzītā” joprojām turpinām. Varbūt pat esam palikuši vienīgie, kas dejo tieši tā. Varbūt kādam liekas, ka mēs – “Tranzīta” dejotāji – esam vectētiņi un nemākam mūsdienīgi dejot. Piekrītu, ka nemāku breikot. Arī lokanības man nav. “Tranzīta” dejošanas stils atšķiras no jauniešu iecienītās grupas “Forte”. Bet gaume ir dažāda. Vieniem patīk “Tranzīts”, citiem – “Forte”. Jebkura deja “Tranzītā” veidojas, ieklausoties mūzikā un vārdos. Ja dziesmā ir vārdi – “es tevi mīlu” – tad šajā brīdī dejotājiem to gribēsies pateikt publikai vai konkrētai meitenei intīmi, nevis lecot salto.
Paaudzes mainās, bet daudziem joprojām patīk, kā dejo “Tranzīta” puiši. Nesen kāda meitene man teica, ka viņai patīk mūsu dejošana. Biju patīkami pārsteigts. Man bija 18, kad es jau dejoju šajā stilā, bet viņai tikai 11. Tas ir vecums, kad bērni vēl labprāt spēlējas. Jauki!
– Dejojošs policists! Kā to vērtē kolēģi?
– Ir kolēģi policijā, kas izturas neitrāli. Daži jūsmo. Viedokļi ir dažādi.
– Vai jaunieši prasa, lai pamāca dejot?
– Draugi ir lūguši. Kad studēju augstskolā, piedāvāja vadīt dejotāju grupu. Taču pirmā reize, kad piekritu mācīt lielāku jauniešu pulku, bija tagad, gatavojoties konkursam “Mis un Misters Gulbene 2003”. Nenožēloju.
– Kas pamudināja neatteikties?
– Biju redzējis iepriekšējo gadu Gulbenes skaistumkonkursus. Ar Ingu Troici sarunājām, ka sākumā tikai paskatīšos. Biju skeptisks. Uzreiz arī nevarēju atrast piemērotu mūziku, lai iestudētu puišu deju. Inga ļāva man izvēlēties. Pirmais mēģinājums kopā ar puišiem bija drausmīgs. Kļuvu nervozs. Taču jau otrajā mēģinājumā jutu, ka puišiem ir radusies interese. Bija tikai jāturpina strādāt. Ģenerālmēģinājumā, skatoties uz jauniešiem, man bija sajūta, ka manā klasē ir izlaidums. Un es esmu skolotājs. Ar to viss ir izteikts.
– Sirdī pamodās pedagogs!
– Varētu būt. Daži no puišiem izteica vēlēšanos turpināt dejot. Skaistumkonkursa gatavošanas laikā biju tā aizrāvies ar darbu, ka sestdienas un svētdienās nebraucu līdzi grupai “Tranzīts”, lai dejotu koncertos. Ralfs droši vien uz mani dusmojās. Kad viņš redzēja iestudēto deju, kuras laikā puiši saplēsa kreklus, jautāja: “Kāpēc es “Tranzītā” neko tādu līdz šim neesmu redzējis?” Savukārt citiem skatītājiem, iespējams, likās, ka tas ir par traku.
Darbojoties ar skaistumkonkursa dalībniekiem, es vienlaikus domāju par jaunu deju “Tranzītam”. Varbūt iedvesmojos no jauniešiem. Savā ziņā ir notikusi enerģiju apmaiņa. Mājās vienatnē piepeši bija sajūtu vilnis, tā tapa ideja, ko realizēšu ar “Tranzīta” deju grupas puišiem.
– Kā tapa imidža pieteikumi konkursa dalībnieku pāriem?
– Stiliste Santa Augule atnāca ar gatavām idejām – viens pāris būs iemīlējušies jaunieši, viens – spiegi, nākamie… Es piemeklēju mūziku no privātās kolekcijas. Tad kopā ar citiem pedagogiem un konkursa dalībniekiem iestudējām teatrālas etīdes. Varbūt arī pret etīdēm daudziem bija pretenzijas. Piemēram, par jauniešiem ar pistolēm uz skatuves. Bet tas pieder pie stila! Turklāt tā ir tikai spēle. Tāda dziesma, deja un sajūtas.
– Vai iespaido kritika?
– Ir dzirdēts vērtējums par skaistumkonkursu kopumā, taču par atsevišķiem izgājieniem vai par kustībām neviens tieši nav izteicies. Var piekrist kritikai, var nepiekrist. Katrā gadījumā – nevienu personiski nevajadzētu apvainot.
Lai bargie kritiķi paši pamēģina izveidot tādu pasākumu. Tad redzēs, kā būs. Vērtējot, kā konkursa dalībnieki ir atraisījušies divu mēnešu laikā, kad ar viņiem regulāri strādājām, uzskatu, ka varam būt gandarīti. To saku par zēniem.
Meitenes jau sākumā bija atraisītas. Man viņas patīk.
– Bieži vien puiši par dejotprasmi aizdomājas tikai tad, kad ir sasnieguši Romeo vecumu. Ja tobrīd dejot neprot, sākas mazvērtības kompleksi.
– Puiši pārsvarā visi ir kautrīgi. Uz tiem, kas mācās dejot, nereti vienaudži skatās skeptiski. Atceros pats sevi vidusskolas gados. Kad mēs ar draugiem sākām dejot, daži domāja, ka mums kaut kas nav kārtībā ar seksuālo orientāciju. Puišiem likās nepieņemami tas, kā mēs dejojām. Meitenēm gan patika.
Bet par Gulbenes pēdējā skaistumkonkursa dalībniekiem man ir prieks kaut vai tāpēc, ka tagad puišiem ballēs ir liela piekrišana. Mēs bijām mēģinājumos ar jauniešiem strādājuši apmēram mēnesi, kad visi kopā – konkursanti un skolotāji – devāmies uz diskotēku. Tad redzēju, ka viņi spēj sniegt priekšnesumus deju zālē. Klātesošajiem patika.
– Savukārt Iva un Kārlis Venti, kas konkursa dalībniekiem iemācīja klasiskās dejas kustības un prasmi nest augumu, priecājas par to, ka puiši ir kļuvuši inteliģentāki.
– Cepuri nost šo pedagogu priekšā. Viņi ieguldīja jauniešos lielu darbu. Tāpat arī Inga, kas zina un saprot, kas ir “mēle” un kā pa to jāstaigā. Visi kopā mēs papildinājām cits citu, ieguvēji bija jaunieši. Atceros, ka sākumā nobijos, uzzinājis, ka jauniešus konkursam gatavos tikai vietējie pedagogi. Tomēr tieši šis faktors kļuva par stimulu censties.
Esmu pārliecināts, ka nākamgad Gulbenes skaistumkonkursā piedalīties gribētāju būs daudz vairāk. To var just pēc atsauksmēm un lasot izteikumus internetā. Tas nekas, ka tur raksta visu, kas ienāk prātā. Sliktāk būtu, ja nerakstītu neko. Daudzi uzskata – lai uzvarētu skaistumkonkursā, gudrību nevajag. Nepiekrītu. Ja cilvēks konkursa laikā uz skatuves nerunā, tas nenozīmē, ka viņš ir muļķis.
– Varbūt šogad ir gūta arī iedvesma pamēģināt kaut ko mainīt dejošanas manierē?
– Lielā mērā tas ir atkarīgs no Ralfa. No viņa dziesmām – teksta, ritma, melodijas. Jaunais Ralfa albums ir atšķirīgs no līdzšinējiem. Līdz ar to mēs arī dejojam citādāk. Mēs maināmies. Kāpēc lai to nedarītu?
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Edijs Aleksejevs.
– Vecums: 25 gadi.
– Izglītība: sociālo zinātņu maģistrs.
– Nodarbošanās: izmeklētājs Gulbenes policijā.
– Hobijs: dejošana, arī grupa “Tranzīts”, bijis arī viens no kustību konsultantiem konkursā “Mis un Misters Gulbene 2003”.
– Ģimenes stāvoklis: neprecējies.
