Ļauties baltajam kāzu sapnim un izmaiņām civilstāvokļa aktu reģistrā vai tomēr izbaudīt attiecības, “neiespringstot” par lielajiem lēmumiem, un doties prom, tiklīdz savienība šķiet apnikusi vai sevi izsmēlusi. Tie ir jautājumi, par kuriem aizvien biežāk nākas izšķirties 21.gadsimta pāriem. Ģimenes terapeits Sandis Ratnieks atzīst, ka izvēle par labu kādam no šiem variantiem būs atkarīga no katra vērtību sistēmas un ideāliem, kuri gan pēdējā laikā kļūst neskaidri un izplūduši.
Tiekam programmēti
“Sabiedrībā jūtamas vēsmas, ka laulība kā institūcija ir novecojusi un vietā vajadzētu nākt kaut kam jaunam un elastīgākam. Tomēr neviens nevar pateikt, kam tam vajadzētu būt. Mani arī interesē, kas mudina cilvēkus ko tādu apgalvot. Negribu ticēt, ka aiz tā nestāv personīga motivācija,” teic Sandis, mudinot akli nepieņemt veidojošās tendences kā savas, bet izvērtēt tās. “No vienas puses, mēs tiekam informēti par notiekošo, no otras – programmēti. Prognoze vai mērķis iespaido sabiedrības skatījumu,” viņš norāda, pats būdams pārliecināts, ka tikai ģimenē, kur valda saskaņa, var izaugt harmoniska, sabiedrībai noderīga personība. Tāpēc pret kopdzīvi un laulību vajadzētu izturēties atbildīgi. Ne velti ģimene tiek uzskatīta par sabiedrības pamatu. Ja tas sagrīļojies, cieš visi, tādēļ pašiem jātiek skaidrībā, kādu nākotni mēs izvēlamies.
Laulība ir sens rituāls
Taču parasti gan cilvēku nevirza kopējie sabiedrības mērķi, bet personīgie – katrs ilgojas pēc kaut kā tīra un skaista, un tā piepildījumu daudzi saskata tieši harmoniskās attiecībās, ģimenē un bērnos. “Tie ir ideāli, uz kuriem tiekties. Ja tie zūd un sakām, ka tāpat ir labi, nav īpašas jēgas censties, grūti pateikt, kādas tam varētu būt konsekvences,” min S.Ratnieks. Vienlaikus viņš norāda, ka šos ideālus tik viegli neizkustināt, jo ilglaicība un stabilitāte joprojām ir sabiedrībā cieņā turētas vērtības, kas saistītas ar noteiktiem rituāliem, piemēram, laulībām dievnamā vai laulību reģistrāciju dzimtsarakstu birojā, kas ir patapināts no baznīcas.
“Katrā tautā ir šie rituāli, kas savā ziņā iesakņoti tās reliģiskajās tradīcijās. Laulība vienmēr bijusi gan reliģisks, gan civils akts. Šīm lietām ir ļoti sena vēsture, seni rituāli, kas attiecīgo brīdi akcentē un izceļ no pārējā laika plūduma. Caur to arī, piemēram, tiek legalizētas vīra un sievas lomas. Ģimenēs, kurās cilvēki vienkārši dzīvo kopā, viņi gan var saukt viens otru par vīru un sievu, bet ir sajūta, ka kaut kas karājas gaisā, jo nav bijis šā rituāla. Tāpat rituāls iedibina zināmas īpašumtiesības gan uz mantu, gan otra seksualitāti. Vīrietis un sieviete laulībā pieder viens otram ekskluzīvā veidā, kas izslēdz seksuālu piederību citiem cilvēkiem. Ja ļaudis teic, ka laulības modelim ir noriets, vajadzētu nākt jaunam rituālam,” spriež ģimenes terapeits.
Svarīga abu sadarbība
Būtu maldīgi uzskatīt, ka līdz ar laulības rituālu vajadzība pēc laimes un harmonijas automātiski top apmierināta. “Patiesībā laulība ir krīze. Balta kleita, skaists uzvalks, kāzu ceļojums, visa tā “ambrāža” – protams, tas ir jauki, bet šajā brīdī tiek iedarbināti priekšstati, kas jādara vīrietim kā vīram un sievietei kā sievai. Pirms kāzām daudzi par to neuzdrošinās runāt, jo baidās, ka var aizbaidīt otru, bet pēc laulībām sākas prasības. Tās var būt gan saprotamas, gan absolūti nepamatotas pretenzijas, kad pāris sāk viens otru graut. Lai arī cilvēks ir egoists, kādreiz svarīgi sevi piebremzēt, jo ģimenes izdošanās, laime vai nelaime zināmā mērā atkarīga no abu cilvēku sadarbības. Ja dzīvesbiedri sāk viens otru tramdīt, iespējams, par kaut ko nebūtisku, paši sabojā to, kas viņiem labs,” teic S.Ratnieks, mudinot atcerēties, ka laulība galu galā ir brīvprātīga savienība.
Daudzi nobīstas, jo nespēj solīt
Taču daudzi laulību neizvēlas un dzīvo kopā neprecējušies. “Liela daļa cilvēku saprot, ka kāzas un laulības – tas ir nopietni, un, iespējams, nobīstas no tā. Viņi arī nav droši, vai, piemēram, mīlēs savu partneri pēc gadiem, ko ceremonijā būtu solījuši,” raksturo ģimenes terapeits. “Laulības solījums ir kristietības uzstādījums, ka tā ir mūža savienība, un nav radies ne vakar, ne aizvakar. Tomēr, vispārīgi runājot, cilvēks pats saviem spēkiem to nespēj piepildīt. Solījumu vajadzētu uzskatīt kā pamatu, apzinoties, ka nav kur atkāpties!”
Attieksmi pret laulībām nosaka arī indivīda vērtību izpratne. “Sabiedrība sludina savas vērtības, kas ietekmē cilvēka dzīves stilu. Patlaban sāk dominēt kapitālistiski uzskati, kas mudina patērēt un izvairīties no atbildības – ja man tas ir izdevīgi, tātad labi! Tomēr vēl joprojām pastāv arī universālas vērtības, kas, neskatoties uz situāciju, definē, kas ir labi vai slikti,” norāda S.Ratnieks, mudinādams atrast tās, kas ir kā orientieri skaistām un stabilām attiecībām.
Piekrītu laulībai
Solvita (35), precējusies 12 gadu: – Esmu laulību piekritēja, kaut gan daudzi manas paaudzes cilvēki dzīvo kopā neprecējušies. Tam esot dažādi iemesli – neticība institūcijai kā tādai, jo zīmogs pasē neko nemainot, naudas trūkums, kas liedz sarīkot greznas kāzas. Tomēr aiz tā, manuprāt, slēpjas nespēja uzņemties elementāru atbildību. Attiecībās tā ir ļoti nepieciešama, īpaši, ja tajās piedzimuši bērni.
Ar savu vīru iepazinos pašā jaunības zenītā. Es beidzu augstskolu, Edgars jau bija izstudējis. Draudzējāmies aptuveni divus gadus, bet kopā nedzīvojām. Bija jauki izbaudīt randiņus, kopīgus pasākumus, koncertus, teātra izrādes un uzmanības apliecinājumus, lai vēlāk dotos katrs uz savām mājām. Tas ļāva saglabāt zināmu romantikas devu, kas parasti sadzīvē zūd, ilgoties pēc atkalredzēšanās un kopā būšanas uz visiem laikiem. Tas, manuprāt, ir ļoti vienreizējs posms pāra dzīvē, kuru izlaižot vēlāk pietrūkst īpašu atmiņu. Nedomāju, ka, uzreiz dzīvojot kopā, iespējams labāk iepazīt otru. To var paspēt izdarīt arī draudzības laikā – vien šad tad jānoņem tās rozā brilles!
Domāju, ka īpašo noskaņu un atmiņas laulībā veido ne tikai randiņi, bet arī pārējie nozīmīgie brīži, kuriem daudzi diemžēl nesaskata jēgu. Piemēram, bildināšanai, vecāku svētības izprasīšanai, pašām kāzām. Mēs abi ar vīru ticējām visām šīm izdarībām, kas mūsu attiecības emocionāli ļoti bagātinājis. Kā lai nepasmaida, atceroties noslēpumaino kārbiņu ar neveikli sacerētu mīlestības dzejolīti un gredzentiņu aukstā rudens vakarā pie liepziedu tējas, mammas aizkustinājuma asaras, dzirdot Edgara apņemšanos parūpēties par mani, vai to maģisko mirkli, kad laulību ceremonijā, kājām, rokām un balsīm trīcot, sacījām viens otram savus solījumus – lai kas nenotiktu, būšu kopā ar tevi un būšu par tevi! Iespējams, kāds teiks, vai vispār ko tādu var solīt, bet brīžos, kad uznāk «melnie» un gribas katram iet uz savu pusi, šie vārdi tiešām tur!
Tomēr neuzskatu, ka precības un zīmogs pasē ir stabilu attiecību garants. Gluži otrādi – manuprāt, tās notur tieši šī iespējamība pazaudēt vienam otru, izšķirties. Tas uztur formā. Laulība ir kā spēle, nemitīga izvēle, kopīgs piedzīvojums, kuru paši vien veidojam. Protams, to var darīt arī neprecējušies, taču šādā variantā, manuprāt, pietrūkst robežu, sarkano līniju, kuras ir daudz vieglāk pārkāpt, jo nesaista ne manta, ne uzvārds. Man laulība dod arī piederības izjūtu, tādu kā iekšēju mieru, ka šis ir pareizs un taisnīgs stāvoklis.
