Gulbenes ģimnāzijas direktore Lidija Ķeķere par skolotāju strādā jau 28 gadus, bet kā direktore – kopš ģimnāzijas izveidošanas 1995.gadā.
Gulbenes ģimnāzijas direktore Lidija Ķeķere par skolotāju strādā jau
28 gadus, bet kā direktore – kopš ģimnāzijas izveidošanas 1995.gadā. Viņa ir skolotāja, kuru ciena, un direktore, kuru ir vērts apbrīnot.
– Kādēļ jūs izvēlējāties kļūt par skolotāju?
– Pirmkārt, tētis, mamma, vecāmamma bija skolotāji – pedagogu dinastija. Otrkārt – man tas viss nebija svešs, un, protams, es zināju, ar ko rēķinos. Treškārt, man patīk matemātika, fizika, un, to visu apvienojot, tika pieņemts lēmums, kaut gan sapņi bija citādāki – gribēju iet uz mediķiem par dakteri. Taču šī bija pilnīgi mana izvēle, laikam katrā šūnā iekšā bija kaut kas jau iesūcies no skolotāja profesijas. Protams, ja es būtu dzīvojusi tuvāk Rīgai un nenāktu no nelielas lauku skolas, varbūt arī būtu bijis citādāk. Es esmu no Līvānu puses. Uz Gulbeni atnācu tikai tāpēc, ka man gribējās pašai sev pierādīt, ka es kaut ko varu, un man ļoti negribējās, lai pa priekšu iet mana tēva vai mammas pedagoģiskie sasniegumi, man ļoti negribējās, lai mani pieņem kā jau pazīstamu skolotāju bērnu. Man bija piedāvājums atgriezties atpakaļ savā skolā, bet gribēju sev pierādīt, ka kaut ko varu pati, bez vecāku atbalsta, bez viņu vārda, kas iet pa priekšu, tāpēc ka gan tēti, gan mammu ļoti labi pazina rajonā. Man gribējās pašai savu vietu izkarot.
– Vai ir viegli būt ģimnāzijas direktorei?
– Man šķiet – nevienu darbu nav viegli veikt. Vieglums varbūt rodas tad, kad tas tev ir sirdsdarbs. Zinu, ka būs dienas, kas būs pilnas ar pozitīvām emocijām, un zinu arī to, ka būs dienas, kad man gribēsies ieslēgties kabinetā un varbūt pat izraudāties, jo vadīt cilvēku kolektīvu – vai tie ir bērni, vai pieaugušie, skolotāji, – tas prasa zināmu atbildību. Ja es esmu piekritusi būt šajā amatā, tas nozīmē, ka man ir jāuzņemas atbildība, kā arī jādara darbs tā, lai es justu gandarījumu. Šis amats prasa vienmēr būt gatavam uz visu, tāpēc teikt – viegli vai grūti – to es laikam nevarētu. Ja man tas nepatiktu un būtu pārlieku grūti, es varbūt to neuzņemtos, bet pagaidām neizjūtu šo lielo grūtumu un pārlieku lielo smagumu. No atbildības nekad neesmu baidījusies, tāpat es māku arī atvainoties, ja ir pāršauts pār strīpu.
– Ko jūs domājat par mūsdienu jauniešiem – vai tiešām katra nākamā paaudze ir mazliet trakāka par iepriekšējām?
– Es neatceros, kurš no sengrieķu filozofiem teicis šo frāzi: “Kad mēs augām, tā nebija.” Ja es nestrādātu skolā, nebūtu kontaktā ar jauniešiem un visām tām n-tajām paaudzēm, kuras iet arī caur mani un kuras vai nu mācu, vai vienkārši tāpat ar tām kontaktējos, tad es varbūt teiktu tieši tāpat: “Kad es mācījos, tā nebija.” Katrai paaudzei ir kaut kādas lietas, kas nāk no jauna un kas nav bijušas iepriekšējai. Ja mēs, piemēram, sakām, ka lielākā daļa no četrdesmitgadīgo, piecdesmitgadīgo baidās no datoriem, tad savukārt mūsdienās bērns jau 3-4 gadu vecumā ar datoru ir uz “tu”. Tieši tāpat arī saskarsmes lietās – mums bija liegts zināt daudzas psiholoģiskās patiesības, savukārt tagad visos iespējamajos medijos tiek dots tas, kā mums nebija, līdz ar to jaunie to pieņem kā ikdienas barību, savukārt mēs to šķirojam, spriežot pēc sava viedokļa – vai man tas ir pieņemams vai nav pieņemams. Tāpēc man negribētos teikt, ka tā ir šausmīgāka. Atbildība, kāda būs nākamā paaudze, gulstas tieši uz tiem, kas šo paaudzi veido – tās ir jaunās ģimenes, tēvs un māte. Kādreiz man, protams, ļoti patika teikt – kad es augu, tā nebija -, bet, gadiem ejot, saprotu, ka katrai paaudzei ir savi plusi un mīnusi.
– Vai jūs nesat darbu uz mājām?
– Pēdējo divu gadu laikā es skolu vairs nenesu uz mājām. To esmu iemācījusies un sapratusi, bet tikai tad, kad mani bērni pabeidza skolu. Kad viņi aizgāja projām, es sapratu, cik daudz laika labāk būtu veltījusi viņiem. Darba turpināšana mājās varbūt palīdzēja atrisināt daudzas lietas, bet tas nekādā gadījumā mani neattaisno attiecībā uz to, ka esmu ļoti daudz bērniem, savai ģimenei atņēmusi. Kāda veca skolotāja man, kad es tikko sāku strādāt, teica: “Atstāj darbu aiz sliekšņa, kad ienāc savā dzīvoklī, savā mājā.” Es to īsti nesapratu. Tikai tagad pa īstam esmu to sapratusi, kad mani bērni ir projām. Ar viņu aiziešanu daudz kas skaidrāk parādās, daudz labāk saproti, kur esi pieļāvis kļūdas. Rodas jautājums – ko šādā situācijā darīt, ja esi konstatējis, ka kaut ko esi nepareizi darījis – ir jāatvainojas bērniem. Ja viņi šo atvainošanos pieņem, saprot, tas nozīmē, ka ir vērts turpināt darīt to pašu darbu, bet nekādā gadījumā neienest to mājās.
– Vai jums ir kādi hobiji, aizraušanās?
– Jā. Tie mainās pēc noskaņojuma un, protams, laika gaitā. Kad dzīvoju viena, man ļoti patika šūt un adīt. Tad, kad izveidojās ģimene, protams, bija tas laiks, kad neko īpaši labu nopirkt nevarēja, tad man šis hobijs arī noderēja. Kad mācījos skolā, man ļoti, ļoti patika lasīt, mani pat sauca par grāmatu tārpu. Tagad man arī patīk lasīt, bet es esmu ļoti izvēlīga. Kādreiz man ļoti patika agri no rītiem skriet pa pilsētas parku, bet ceļgala traumas dēļ tagad nedrīkstu to darīt. Man ļoti patīk braukt ar divriteni, bet tās pašas traumas dēļ drīkstu to darīt minimāli.
Tagad man ir divi jauni hobiji. Man ļoti patīk ceļot. Pagājušajā gadā es pabiju tik daudzās vietās un redzēju pasauli pavisam no citas puses. Tā bija Čehija, Polija, Dānija, Skotija, Spānija, Kanāriju salas. Sākoties šiem braucieniem, radās maza aizraušanās – no katra brauciena atvest tai videi raksturīgu kafijas vai tējas krūzīti ar visu apakštasīti, lai, paskatoties uz šiem diviem priekšmetiem, es uzreiz atsauktu atmiņā vai nu Kanāriju salas, vai lielisko Skotiju.
– Ko jūs novērtējat otrā cilvēkā?
– Cilvēkos man ļoti patīk maksimāls godīgums. Nevaru teikt, ka esmu pilnīgi godīga. Taču ir situācijas, kurās tu nekādā gadījumā nedrīksti melot, un ir situācijas, kurās, neteiksim, ka jāmelo, bet varbūt jādod nepilnīga atbilde – tad es cenšos pasargāt sevi, vai man vajag pasargāt arī otru cilvēku, jo ne vienmēr sitiens ar cirvi ir tas patiesākais un trāpīgākais. Man ir tāds mazs iekšējais niķis – nedarīt otram pāri to, ko pati negribētu. Bet dzīve paliek dzīve, ir situācijas, kad sanāk otram nodarīt pāri. Es ļoti augstu vērtēju to, ka, ja kaut kas ir apsolīts, tad ir ļoti būtiski, lai tas tiktu izpildīts laikā, sevišķi, ja tas ir saistīts ar otru cilvēku. Neesmu no cilvēkiem, kuriem patīk gaidīt, bet, ja pienākums man liek, tad esmu spiesta to darīt, savukārt, ja tas, kuru es gaidu, noteiktā laikā neatnāk, saprotu, ka uz šādu cilvēku ir grūti paļauties. Ja viņš nākotnē kaut ko apsola, es pieļauju iespēju, ka tas tiks nokavēts, varbūt pat aizmirsts. Svarīgi ir cienīt cilvēku, ar kuru tu komunicējies. Cienīt viņa viedokli, mēģināt saprast, uzklausīt un, protams, nebūt, kā jau teicu, cirtējam.
– Vai mūsdienās cilvēkiem viegli būt laimīgiem?
– Tas, vai viegli būt laimīgam, ir atkarīgs no tā, kā jūtas pats cilvēks. Un to, kā jūtas pats cilvēks, nosaka viņa iekšējā pārliecība, sajūtas, viņa skatījums uz apkārtējo pasauli. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka – iekšējā brieduma, sprieduma, skatījuma. Ja laimi viņš mēra ar to, ka es esmu šajā pasaulē, katru rītu skatu sauli, man ir rokas, kājas, es redzu un dzirdu, ja vēl man ir labs noskaņojums, un es zinu, ko gribu šajā dzīvē panākt, domāju – jebkurš cilvēks var būt laimīgs. Bet, ja viņš visu rēķina naudā, savtīgās lietās, ja viņam neveicas, viņš, protams, sevi uzskatīs par nelaimīgu. Man pēdējā laikā patīk katru dienu pamosties no rīta un vienkārši sev pašai pateikt “labrīt!”, jo es atkal tūlīt redzēšu pasauli, ar savām kājām izstaigāšu jau ierasto ceļu uz darbu, baudīšu visu to, ko dzīve man var piedāvāt. Laimi cenšos nesaskatīt naudā. Un, ja vēl ir cilvēki apkārt, tā jau daļēji ir svētlaime.
– Ko nevajadzētu aizmirst nevienam cilvēkam?
– Neaizmirst, ka neesi viens uz šīs pasaules, ka, meklējot savu iekšējo laimi, ir jāredz arī apkārtējie. Neaizmirst arī to, ka mēs katrs esam nākuši šajā pasaulē ar kaut kādu misiju, ar kaut kādiem pienākumiem. Kāda ir mana misija, diemžēl nezinu, diez vai mēs katrs zinām, kāda mums tā ir, bet vienu gan zinu – dzīve jānodzīvo tā, lai nepazaudētu savu cilvēcību. Vēl neaizmirst to, ka es esmu šajā pasaulē atbildīgs. Man patīk, kā teicis Sent-Ekziperī – “mēs atbildam par tiem, kurus esam pieradinājuši”. Tas nozīmē – pirms uzņemamies atbildību par kādu, kaut vai to pašu kaķēnu, vajag padomāt, vai es piekrītu uzņemties risku viņu pieradināt, jo pēc tam gribot negribot būs par viņu jāatbild. Tieši tāpat arī cilvēku savstarpējās attiecībās – jāatbild par tiem, kurus pieradinām.
