Laikraksta “Dzirkstele” 21.augusta numurā lasu rakstu par tēmu, kas skar klaiņojošu suņu problēmu. Tā ir aktuāla ne tikai rajona centrā Gulbenē, bet arī pagastos.
Laikraksta “Dzirkstele” 21.augusta numurā lasu rakstu par tēmu, kas skar klaiņojošu suņu problēmu. Tā ir aktuāla ne tikai rajona centrā Gulbenē, bet arī pagastos.
Klaiņojoši suņi ir bīstami iedzīvotājiem – vienalga – pilsētā vai laukos – gan ar iespējamo niknumu, gan kā trakumsērgas izplatītāji un tai sekojošo traģisko seku radītāji. Neviens kārtīgs saimnieks neļaus savam sunim staigāt apkārt pa visu pasauli. Suns ir mājdzīvnieks, saimnieka un tā īpašuma sargs, vai arī mīlulis, kas visbiežāk uzturas telpās, tiek nēsāts klēpī vai somā. Pēdējie nav bīstami un apkārt neklaiņo, bet pirmajiem jāpilda savi pienākumi noteiktā teritorijā, par viņu atrašanos ārpus tās jāatbild suņa saimniekam. Pilsētas individuālajās mājās, kurām ir sēta, šī atbildība raizes nesagādā. Laukos ir grūtāk, bet suns ir gudrs dzīvnieks un to var iemācīt ievērot savu teritoriju. Protams, izpaliks reizes, kad ir tā saucamais “suņu laiks”.
Noteikti un skaidri jābūt definētam un ievērotam, ka suņi apkārt klaiņot nevar, par to atbildība jāuzņemas suņa saimniekam. Visus klaiņojošos suņus jācenšas izķert, noteikto laiku turēt izolatorā un tad izlemt viņu tālāko likteni. Nekādā gadījumā iepriekš nav jāinformē par suņu izķeršanu. Tas jādara pēc tam, lai noķerto suņu īpašniekiem sava mīluļa atrašanā ārpus noteiktās teritorijas (patiesi ar gadījuma raksturu) būtu informācija, kur suns meklējams.
Simtiem cilvēku iet bojā ceļu satiksmes negadījumos, kas ir lielas bezatbildības, vienaldzības un visatļautības rezultāts. Nedrīkst pieļaut, ka aizvien pieaugušās trakumsērgas izplatības rezultātā, kuru visātrāk var paplašināt klaiņojošie suņi, mēs sāktu zaudēt visdārgāko uz šīs zemes – cilvēku!
