Gulbeniete Rasma Bogdanova 25.martā cenšas nedomāt par slikto, bet pagātnes mozaīku mēģina veidot no patīkamāko atmiņu daļas.
Gulbeniete Rasma Bogdanova 25.martā cenšas nedomāt par slikto, bet pagātnes mozaīku mēģina veidot no patīkamāko atmiņu daļas. “Šodien man ir vislabākā dzīve, kāda man ir bijusi,” viņa saka un nesūdzas, ka izsūtījumā gūtā fiziskā trauma atstājusi sekas visam mūžam.
Rasma priecājas par sauli aiz loga un tuvojošos pavasari, par atsaucīgo kaimiņieni un tuviniekiem, par runča nerātnībām un katru jaunu dienu.
Sākoties izsūtīšanai, Rasmai bijis 17 gadu. Viņa strādājusi Bejas pienotavā par rēķinvedi un dzīvojusi pie krustmātes. 24.marta rītā meitene bijusi ārkārtīgi pārsteigta, ieraugot, ka ar viņas zirgu uz pienotavu atbraucis svešs vīrietis, kurš licis posties, gari neko neskaidrojot, tikai pasakot, ka ģimene ir izsūtāmo sarakstā. Viņš piedāvājis bēgt, bet Rasma raudājusi, nemitīgi atkārtojot, ka grib būt kopā ar vecākiem, brāli un māsām. Annasmuižā viņa tos satikusi, tad vesti uz Gulbenes dzelzceļa staciju, kur uz sliedēm cilvēku simtus jau gaidījuši preču vagoni.
Vairāk nekā 21 diennakti, kas pavadītas ceļā līdz Amūras apgabalam, Rasma kopā ar 15 gadus veco māsu Viju, četrus gadus veco brālīti Kārli tupējuši uz vagona augšējās lāvas, glābdamies no aukstuma un bezgaisa, tāpat kā māte ar nepilnu gadu veco jaunāko meitiņu Guntu uz rokām, juzdamās necilvēciski pazemotas, kad dabiskās vajadzības vajadzējis kārtot visu acu priekšā, cīnīdamās ar drēbju utīm, kas, lielas un cilvēka asinis tīkodamas, iekarojušas vienu drēbju vīli pēc otras. Tām nelīdzējusi pat Irkutskā veiktā apģērbu dezinficēšana. Cilvēki izmisumā vīļu vietas kodījuši ar zobiem, cerot kaut uz brīdi no tām atbrīvoties.
Norīko meža darbos
Tikai 21.aprīlī vagoni ar ceļā izmocīto kravu piestājuši galapunktā, no tā vēršu pajūgos mērots ceļš uz kādu ciematu, lai tālāk pakļautos sadalei. Rasma kopā ar māsu un 60 gadus veco tēvu nosūtīta uz Tihonovu, kur tēvs aprūpējiszirgus, māsai ierādīts apkopējas amats, bet Rasmai vajadzējis posties meža darbiem. Māte ar mazākajiem bērniem palikusi ciematā.
Par jaunās meitenes ikdienas apģērbu kļuvuši velteņi, vatētas bikses un virsjaka, kas ne vienmēr spējuši pasargāt no mīnus 50 grādu sala. Mežā Rasma atzarojusi simtgadīgus kokus, līdz asinīm noberžot rokas, atgaiņājot odus un klusībā pasmaidot par vecmāmiņas kādreiz Latvijā teikto, ka ar tik slaidiem pirkstiem mazmeitai tikai klavieres jāspēlē. Tomēr jaunībai bijušas dažas priekšrocības. Meža darbos norīkotie latviešu puiši, cik vien spējuši, centušies meitenei palīdzēt.
Izmitina koka barakās
Dzīvošanai mežstrādniekiem ierādītas no guļbaļķiem celtas barakas, kur divos stāvos izvietotas šauras koka lāvas vismaz 30 cilvēku izmitināšanai, bet siltumu skopi devusi tikai neliela krāsniņa, tāpēc vakaros barakās valdījis sacensības gars, kuram izdosies iespējami tuvāk siltuma avotam novietot mitro apģērbu vai uzsildīt katliņu ar skopo ēdiena tiesu. Visbiežāk tās bijušas sutinātas zivis, kā piedeva – eļļā sacepta sāļa rupjmaize. Rasmas tēvs pārdevis uzvalku, lai iegādātos nedaudz kartupeļu ēdienreizes papildinājumam. Vārītas arī balandu zupas, lasītas ogas un kausēti sasaldēta piena rituļi. Rasma nevēlas ļauties atmiņām par to, kā gribas ēst, bet nekā nav, nedz arī par nomoda naktīm, kaujoties ar blaktīm.
Vasarās šķitis, ka blaktis ir visur, pat uz nozāģēto koku celmiem. Nedēļas nogalēs, tiekoties ar mammu, Rasma ne ar vārdu neteikusi, ka ir grūti, bet, cik vien spējusi atlicināt, likusi rubli pie rubļa un raudzījusies uz to pusi, kur riet saule. Uz Latvijas pusi. Meitas skatienam sekojušas arī māmuļas acis.
Sakrāj naudu mājupceļam
Tikai ārkārtīga vēlēšanās izturēt un atgriezties mājās palīdzējusi Rasmai izturēt. Kad ik pēc divām nedēļām izmaksāta alga par padarīto, viņa summējusi skaitļus, domās zīlējot, vai ar to pietiks mājupceļam. Ja uz Sibīriju visi aizvesti par velti, tad par nokļūšanu Latvijā vajadzējis maksāt pašiem. 1957.gadā Rasma kopā ar tēvu, jaunāko māsu, māti un brāli atgriezušies mājās, lai dzīvi atkal sāktu no jauna. Vidējā māsa kopā ar vīru uz Latviju atbraukusi pēc diviem gadiem. Kopš izsūtījumā pavadītā laika Rasma ir pārliecināta, ka cilvēka vislielākā bagātība ir gudrība. Visu iespējams pazaudēt, bet tikai gudrība palīdz visu sākt no jauna.
**
Fakti
– No visām Baltijas valstīm operācijā “Krasta banga” 1949.gada 25.martā izveda
29 873 ģimenes ar
92 204 cilvēkiem.
– No Latvijas 1949. gada 25.martā izvestas 13 504 ģimenes ar 42 322 cilvēkiem. Tas nozīmē, ka no Latvijas izvesti 2,28 procenti no visiem Latvijas iedzīvotājiem.
1000 no tiem bijuši bērni un jaunieši vecumā līdz 16 gadiem.
– Kopā Baltijas valstīs organizētas 118 “iekraušanas stacijas”.
Latvijā – 55.
– Latvijā dzelzceļa stacijās
cilvēku izvešanai bija sagatavoti
1974 vagoni, mobilizētas
3316 smagās automašīnas.
– Latvijā izvešanai uz sliedēm stāvēja 33 vilcienu ešeloni.
– Cilvēku izvedēju skaits Baltijas valstīs 1949.gada 25.martā: čekisti operpilnvarotie – 8215; Valsts Drošības ministrijas karavīri –
21 206; iznīcinātāji (istrebiķeļi) –
18 387; komunistu partijas un padomju aktīvisti – 28 404. Kopā – 76 212 personas.
– Latvijā izsūtāmo saraksti sākti gatavot jau 1948.gada maijā.
– Tikai Latvijā 25.martā darbojās
16 670 karavīri – izvedēji.
– Izvešanā Baltijā darbojušās
812 slepenas raidstacijas.
No interneta materiāliem
