Saule ir jau aiz horizonta, un tuvojas vakars, un tikai pļavas plašuma viņā malā augošo koku galotnes atmirdz saulrieta blāzmā. Tas izskatās tik fantastiski! Sārtenie mākoņi šķiet tik noslēpumaini, savā plūdumā veidojot fantastiskas figūras. Vēja dzītais mazākais mākonis izskatās kā pīlēna figūra, lielākais – kā zirga galvas siluets. Tad pa mākoņu klaidu aizpeld pūkainu mākoņu guba, kurā gribas iegulties un lidot projām nezināmos tālumos. Vai baltais mākoņu kalns spētu noturēt sapņotājas svaru un fizikas likumi izpaliktu, dodot iespēju fantāzijas lidojumam? Ar Annu tā notiek, ka, aizverot acis un koncentrējoties, viņa panāk iedomāto ainu, tā iepriecinot un relaksējot savu ķermeni un garu. Vizualizāciju kā interesantu metodi viņa bija pētījusi, iedziļinājusies tās mākslā un izmantojusi ikdienā. Process ir kā nomoda sapnis, kā iekšēja miera zemapziņas stāvoklis. Tā ir ne tikai meditācija, bet kas vairāk, kad smadzenes darbojas citādā ritmā, nekā esot nomodā. Tas bieži ir palīdzējis darbā stresa pārvarēšanai. Viņa ir apmeklējusi speciālus kursus, lasījusi par ķermeņa un gara stiprināšanas metodēm. Anna veldzējas norietošas saules uzburtajā skaistumā un savā iedomātajā mākoņu gultas burvībā spēj aizmirst visu pasauli. Domās viņa ir tur – mākoņos, un nekas reāls vairs neeksistē – atblāzmojas tikai gaišās atmiņas, arī bijušā nebijušas kombinācijas un tāds vieglums ķermenī! Nav ne laika, ne telpas sajūtas, nav ne šodienas, ne rītdienas, ne vakardienas.
Domās uz šķietamā mākoņa lidojot, Anna pārceļas uz savu jaunību, kad tikko pēc pabeigtās medicīnas skolas nonāca savā pirmajā darbavietā. Balta cepurīte ar sarkanu krustiņu, balts priekšauts un gaiši zila kleita ar balto krādziņu, kājās vieglas kurpes. Dvēselē gribējās tikpat kā lidot un mesties vēl neizbaudītajā darba jūrā bez kavēšanās. Uzvilktās medicīnas laivas buras likās tik stipras! Ritēja mūža divdesmit pirmais gads, un visa priekšā stāvošā tālākā dzīve šķita kā bezgala tāls un nekad nesasniedzams horizonts. Likās, ka viss ir iespējams, ka medicīna ir viņas īstā vieta un žēlsirdība, izpalīdzība un zināšanu alkas viņu nekad nepametīs. Vērojot ārstu darbu, viņu nosvērtību un gudrību, gribējās kļūt viņu kolēģei. Saskaroties ar zinošu, iedrošinošu medicīnas personālu, visi pacienti kļuva mierīgāki, drošāki un nomierinājās, sāpes norima, pat drudzis un slimība no pasniegtajām zālēm atkāpās, un smaids bija tam pierādījums. Ar vairākiem izciliem medicīnas profesijas pārstāvjiem Anna bija sastapusies jau savā sanitāres prakses laikā, pirms sāka mācīties medicīnas skolā. Varbūt tieši viņu piemērs un vēlēšanās atdarināt noteica Annas tālāko ceļu. No medicīnas viņa toreiz neko daudz nezināja un jutās kā balta lapa, uz dzīvi slimnīcā raugoties kā caur rozā brillēm. Pacientiem vienmēr vajadzēja paļāvību, pacietību un uzticēšanos, un Anna bija gatava daudz mācīties, ievērot visus medicīnas ētikas likumus, pilnveidot sevi un sasniegt medicīnas augstākās virsotnes. Neviens jau nebija apgalvojis, ka visu mūžu jābūt tikai medmāsiņai ar sarkano krustiņu pierē un ceļā uz slimnieka gultu ar zāļu piepildītām šļircēm uz paplātes. Šī bija tikai viena pietura, pirmais solis medicīnas laukā, kuru viņa spēra. Divu gadu obligātā prakse māsas profesijā nešķita bezgalīga. Šie darba gadi bija kā spārnu atvēziena laiks un arī pirmās mīlestības laiks, dzīves ziedu laiks. Nelikās svarīgi, kādi būs tie augļi, kas ieriesīsies sapņu ziedu vietā. Ka tie nebūs vēja ziedi, to gan viņa zināja, un ikdiena nebiedēja. Par dzīves sūrumu viņa tolaik nedomāja. Viņa atradās medicīnas lauciņā vienu pakāpienu augstāk, un kāpnes uz virsotni likās diezgan stāvas, tomēr pietiekami drošas. Savā pirmajā darbavietā viņa piedzīvoja arī likteņa lemto mīlestību, un kas par to, ka tautā romantiskas jūtas bez pretmīlestības sauc par nelaimīgu jeb platonisku mīlestību kā lubu romānos! Bija padomju laiki, kad nebija nekādu drukātu avotu par mīlestības tēmām, seksu un katram bija tikai sava saprašana, nesaprašana, draudzeņu sarunas un ķiķināšana. Anna nebija tik droša, pašpārliecināta un nejutās tik skaista, lai pievērstu sev sirdī iekritušā ārsta uzmanību. Viņš bija tuvumā gandrīz ik dienu, un ar to Annai pietika. Mīlestība, kaut slēpjama, iedvesmoja, paģērēja būt gudrākai, skaistākai, zinošākai un iekšēji mirdzēt. Varbūt tā romantiskā izsapņotā mīlestība bija tikai tāda ilūzija vai varbūt kā Dieva dāvana? Anna pat īsti nevēlējās, lai viņas mīlestības objekts pamanītu naivās medmāsiņas jūtas. Viņa bija ļoti paškritiska un rīcībā nepārliecināta. Savas jūtas viņa rūpīgi slēpa, un, uzzinājusi, ka dakteris ir laimīgi precējies, izjuta tādu kā atvieglojumu: viņa nejutās gatava saņemt pretmīlu vai kaut nelielu uzmanību. Tam visam vajadzēja aprimt, izkvēlot sapņos un atspīdēt tikai atmiņās… Romantiskās jūtas spārnoja un uzlādēja viņas gribasspēku mācīties tālāk, apgūt medicīnas jomu līdz pamatiem, spītējot grūtībām un šķēršļiem.
Pēc daudziem gadiem, kad Anna bija beigusi Medicīnas institūtu un apprecējusies ar studiju biedru, viņa atkal satika savu elku. Viņiem bija viena darbavieta dažādās medicīnas profesijās, un dzīves karuselis traucās tik ātri, ka brīvā laika mazumiņš neļāva kavēties atmiņu gaiteņos, apcerēt bijušo un baudīt dzīves balvas. Viņa jau bija cita – daktere Anna, un ārstu dzīve nekad nebija medusmaize, bet Annas personīgā dzīve ritēja kā pārāk rāma upe, un saulesstaru atblāzmai no aizhorizonta vairs nebija lemts atspīdēt. Darba ikdienas steiga un citādāks – nobriedis skatījums uz notiekošo dzīvē un medicīnā bija noņēmuši tās rozā brilles, kas jaunības laikos likās kā vieglās narkotikas. Viņa vairs neļāvās liriskām apcerēm, un pagātnes ainas bija pabālējušas, tomēr ne aizmirstas. Abu dakteru ģimenes satuvinājās, kopā apmeklēja sabiedriskos un abu ģimeņu pasākumus. Vārdu sakot, bija draugi, un Anna nekad nedomāja par tēmu: kā būtu, ja būtu? Reizēm gan viņa izjuta tādu kā emocionālu badu, pret kuru palīdzēja darbošanās sabiedrisko pasākumu lauciņā. Ne velti saka, ka svēta vieta nekad nav tukša. Ar privāto dzīvi kopumā Anna bija apmierināta: paaugušies bērni, karjera medicīnā. Sava vieta medicīnas lauciņā Annai bija, profesija patika, un viņa jutās pietiekami stabili. Dzīves karuselis traucās augšā – lejā, un jaunības ilūzijas kā zilais sapņu zirgs palika piesietas pagātnes izjūtu pļavās. Tomēr tās nebija aizmirstas, aizvien iedvesmoja un palīdzēja piekopt pozitīvo domāšanu un katru rītu saskatīt trīs pozitīvas lietas, kas bija dienas ieskaņā, un vakaros pirms iemigšanas iecerēt atkal trīs labas lietas nākamajai dienai. Tā viņa audzināja arī savu ģimeni. Viņa aizrāvās ar psiholoģiju un pieturējās pie filozofa Marka Aurēlija sentences, ka dzīvei ir tāda krāsa, kāda ir tava iztēle. Reizēm viņa uzrakstīja pa liriskam dzejolim, domugraudam un stāstam. Tas izbrīvēja emocijas. Anna arī brieduma gados baudīja jaunībā mīlētā kolēģa draudzības silto roku. Bija sarunas un nevainīgas tikšanās, kas tomēr pa reizei uzsita vaigos karstu vilni. Anna tad izjuta emocionālās neuzticības sajūtu pret vīru. Varbūt arī viņa sirdī bija kāda cita sieviete? Viņi nevaktēja viens otra gaitas, un domas jau bija tikai pašu galvās. Laikam jau nebija vēlēšanās satricināt esošo mierīgo dzīvi ar lietām, kas bija tikai tādi nieki un varbūt pat iedomas, salīdzinot ar to milzīgo darba slogu, kas viņiem – mediķiem – bija uzkrauts.
Dzīvē iestājās pārmaiņas: mainījās politiskie notikumi, Latvija atguva neatkarību un arī medicīnā ienāca Eiropas un pasaules elpa. Mainījās vērtības, sadzīvē un zinātnē ienāca kapitālistiskās attiecības. Vecās padomju laika medicīnas ievirzes daudzkārt atzina par nepietiekamām un pat nederīgām. Sākās kursu, pārmācīšanās iespējas, profesionālās sertifikācijas nepieciešamība, un vecie zināšanu kanoni kļuva tikai kā bijušās medicīnas vēstures liecības. Zinātnes progress visās jomās: datorizācija, elektronizācija un globalizācija. Tas nebija Annas dzīves vieglais laiks.
Pēc darba dzīves pienāca pensijas laiks, un Anna bieži jutās kā no laivas izmesta: vajadzēja atrast citu nodarbi, citu aizraušanos, citu saturu dzīvei. Uz ilgāku laiku Anna atrada darbu sociālās aprūpes nozarē, izbaudot tās peripetijas, kuras viņa ar sirdi nespēja pieņemt. Redzot novecojošās sabiedrības cilvēku postu, valstisko neizpratni par patieso lietu stāvokli tā sauktajās laimīgajās vecumdienās, beidzot arī Anna devās pelnītajā atpūtā. Kapitālistiski neorientētajai un materiāli nenodrošinātajai sabiedrības daļai – senioriem – tie nebija viegli laiki. Lai izbrīvētu savas emocijas, aizpildītu pēkšņi radušos neizmērojamo brīvo laiku, Anna metās dārzkopības zināšanu apguvē, un jaunā aizraušanās viņu gandarīja. Arī finansiāli viņa jutās stabilāka nekā iepriekš. Tīro, ekoloģisko pārtiku, puķes, augus gribēja daudzi. Pilsētnieki prata novērtēt tīro, veselīgo un skaisto. Bagātie ar līdzekļiem neskopojās, un Annai bija stabili kundes. Viņas ģimene bija izveidojusi savu biznesu, savu nišu produkcijas ražošanā un apritē. Augu, dārzeņu un ziedu pasaule šķita tas lauciņš, kuram viņa dzīves krustceļos bija pagājusi garām.
Par savām jaunības un brieduma gadu mīlestības un romantikas jūtām Anna atcerējās reti. Likās, ka viss ir aizgājis uz neatgriešanos. Maz bija brīvā laika, lai raudzītos mākoņos un fantazētu. Un negribējās arī! Vairs nešķita aktuāli skatīties spogulī un sapņot par zudušo jaunību. Patiesība bija skaudra, un vecums nepriecēja ne acis, ne sajūtas. Bija pagājuši vairāki gadi, un kādu dienu Anna telefonā izdzirda pazīstamo mīļā kolēģa balsi. Tātad viņš Annu atcerējās! Liekas, ka bija nostrādājusi tāda kā telepātija. Anna iepriekšējās dienās bija domājusi, ka jāpazvana un vismaz pieklājības pēc jāapsveic Līgodienas sakarā, jāpainteresējas, kas jauns un kā ritējušas dienas draugu dzīvēs. Un pēkšņi šis zvans un iespējama tikšanās brīvdabas estrādē Annas dzīvesvietas tuvumā. Protams, viņa turp dosies! Kāpēc gan sev liegt prieku un nepiešķirt izklaidi, ja tā iekrīt rokā kā tāda debesu dāvana? Viņa brauks viena, jo vīrs jūtoties sliktāk nekā parasti. Vecums nav arī viņa gaišais pavadonis. Dzīvē daudzkārt pasākumus Anna apmeklē viena. Tā ir iegājies, ka viņas un vīra intereses ne vienmēr sakrīt.
Satiekoties ar draugu – silts apskāviens! Viņš arī ir viens pats, izskatās novecojis un bēdīgs. Izrādās, jau ilgāku laiku viens arī dzīvē: sieviņa pirms pāris gadiem mirusi no kādas neārstējamas slimības. Lielās bēdas un skumjas, nonākot depresijas valgos, ir nodarījušas ar Annas draugu to, ko sauc par dzīves rūpestiem. Tomēr loģika un saprašana par cilvēka būtību un nenovēršamo nāvi pat vecajiem dakteriem cērt dvēselēs dziļas rētas. Cik gan daudzas nāves ārsti bija redzējuši, konstatējuši, arī no tām paglābuši, bet, kad saskārušies pie mīļa tuvinieka gultas ar šo vienmēr nelūgto, bet paredzamo viešņu, viņi ir bezpalīdzīgi radījumi – tikai cilvēki. Tomēr ir jādzīvo tālāk par spīti visam, un pierādījums tam ir šī negaidītā tikšanās vietā, kur pulcējušies teātramīļi un slavenās Blaumaņa klasikas “Skroderdienas Silmačos” cienītāji. Anna izrādi salīdzina ar agrāk desmitām reižu redzētajiem “Silmačiem”. Visas dzīves nelaimes sākas no salīdzināšanas. Pirmo brīvdabas izrāžu pārdzīvojumi, lielās Atmodas laiki Latvijā, kad “Silmačus” uztvēra, sajūtot tādu kā dvēseļu rezonansi starp skatītājiem un tolaik izcilajiem aktieriem, ir mīļa pagātne, kurā atgriezties nav lemts, jo tas vienkārši nav iespējams. Ir tikai bijušā atblāzma. Arī Annas tikšanās ar draugu ir kā jūtu atblāzma.
Pēc izrādes, pasēdējuši pļaviņā pie neiekurta Jāņu ugunskura, parunājušies par dzīvi kā tādu, par notikušo un personīgi izdzīvoto, viņi dodas katrs uz savu pusi, silti un uzmundrinoši uzsitot pa plecu: turamies! Vakarā mākoņu atblāzmā rietošas saules staros Anna vairs neiedziļinās. Vizualizācijas efektu viņa nevēlas panākt, un uz mākoņa lidot viņas vecumā liekas tā kā bīstami. Ja nu viņa noveļas no sava sapņa un mākonis viņas vizualizācijas māku neiztur? Varbūt citreiz, kad notikumi būs nosēdušies zemapziņā, saules atblāzma vēl iemirdzēsies kā varavīksne Annas fantāzijās arī septiņās krāsās.
