1949. gada 25. marts ir viens no traģiskākajiem datumiem Latvijas valsts un tautas vēsturē, jo tika izpostītas tūkstošiem cilvēku dzīves, sagrautas cerības un ticība cilvēcībai.
1949. gada 25. marts ir viens no traģiskākajiem datumiem Latvijas valsts un tautas vēsturē, jo tika izpostītas tūkstošiem cilvēku dzīves, sagrautas cerības un ticība cilvēcībai. Laikā no 25. līdz 29. martam padomju vara veica masu deportācijas. 33 vilcienu ešalonos no Latvijas uz “specnometinājuma” vietām izsūtīja vairāk nekā 43 000 cilvēku.
Gulbenes apriņķī no 1949.gada 25. līdz 29. martam izsūtītas 511 ģimenes, kopā – 1678 cilvēki, no tiem 150 bērni vecumā līdz septiņiem gadiem. Gulbenes apriņķa iedzīvotāji pārsvarā nosūtīti uz Tomskas apgabala Parabelas, Tomskas, Čajas rajoniem un uz Amūras apgabala Tigdas un Zejas rajoniem. Ceļā uz izsūtījuma vietu nomira astoņi, bet atrodoties izsūtījumā – 197 cilvēki.
Lai atgādinātu pasaulei
Lai liecinātu par to, kas notika ar Latvijas valsti un tautu 50 okupācijas gados, lai atgādinātu pasaulei par svešo varu nodarījumiem un pieminētu bojā gājušos, cietušos un, bēgot no okupāciju varām, pasaulē izkliedētos, Rīgā jau 10 gadus darbojas Latvijas Okupācijas muzejs. Tā ekspozīcija stāsta par Latvijas okupāciju 1940. gadā, Baigo gadu, Nacistiskās Vācijas okupāciju, otro Padomju okupāciju un neatkarības atgūšanu. Apmeklētāji var iepazīt fotogrāfijas un dokumentus, kas stāsta par svešo varu politiku un teroru pret iedzīvotājiem, piemiņas lietām, kas vēstī par dzīvi ieslodzījumā un pretestību svešajām varām. Muzejā izveidots arī GULAGa nometnes barakas makets.
Okupācijas muzejs ir privāts un pastāv no ziedojumiem. Valsts 2002.gadā sedza vienu ceturtdaļu no muzeja kopējā budžeta. Pārējo saziedo muzeja apmeklētāji un atbalstītāji. Ekskursijas un ieeja muzejā ir bez maksas. Gada laikā muzeju apmeklē apmēram 40 000 cilvēku. Apmēram divas trešdaļas apmeklētāju ir ārzemnieki. Muzejs ir iekļauts Latvijas Valsts diplomātiskajā protokolā un to apmeklē daudzu valstu vadītāji un oficiālas delegācijas.
Otra lielākā apmeklētāju daļa ir skolēni. Gadā muzeju apmeklē vidēji 180 skolēnu grupas no visas Latvijas. Ar skolēniem un vēstures skolotājiem strādā muzeja Izglītības programmas darbinieki. Skolēniem ir iespēja piedalīties tematiskās nodarbībās muzejā. 2002. gadā muzejā viesojās 91 skolēns no Gulbenes pilsētas, Jaungulbenes, Stāmerienas un Rankas pagasta.
Skolēni piedalījās muzeja konkursā
Ozolkalna, Tirzas un Gulbenes Bērzu pamatskolas 5. klašu skolēni pagājušajā gadā piedalījās muzeja Izglītības programmas rīkotajā konkursā “Padomju deportācijas mūsu pagastā”, kura uzdevums bija pētīt deportāciju norisi viņu pagastā. Skolēni izrādīja entuziasmu un iesūtīja patiesi aizkustinošus atmiņu stāstus. Tirzas pamatskolas skolēni ieguva atzinību, viesojās muzejā un satika citus pētniekus – vienaudžus no visas Latvijas.
Sadarbība izveidojusies arī citās jomās
Muzeja krātuvēs glabājas materiāli, ko esam ieguvuši no gulbeniešiem vai kas ir saistīti ar Gulbenes rajonu. Piemēram, muzeja ekspozīcijā apskatāmas Aldas Biezais bizes. Alda Biezais (vēlāk – Mastiņa) kopā ar ģimeni izsūtīta 1949. gada 25.martā no Adulienas pagasta “Snēveliņiem” uz Tomskas apgabala Parabelas rajonu. Izsūtījumā Alda mācījās Parabelas rajona Malije Bugri pamatskolā. Mācību starpbrīžos vietējie bērni darīja pāri tiem, kurus atveda uz šo skolu piespiedu kārtā: meitenes rāva aiz bizēm un grūstīja. Kādā nelaimīgā reizē, aizķeroties aiz priekšā paliktas kājas, Alda krita un salauza roku. Parabelas slimnīcā bizes nogrieza. Tā bija padomju mediķu vienīgā metode kā neļaut matu utīm vairoties slimnīcā – nogriezt matus un noskūt galvu kailu. Meitene pretojās un raudāja, jo jutās pazemota – viņai utu galvā nemaz nebija. Vēl vairāk sarūgtināja krieviskā uzruna “skaists zēns”. 1956.gadā viņa kopā ar māti atgriezās Latvijā, bet viņu mājās Litenes pagasta “Snēveliņos” jau saimniekoja citi ļaudis.
Okupācija muzejā darbojas arī videoprogramma. Tās darbinieki filmē cilvēkus, kuru dzīvi krasi ietekmējusi padomju vai nacistu okupācijas varas realizētā politika. No Gulbenes rajona intervijas snieguši četri cilvēki. Velta un Edgars Jurjāni liecinājuši par savu darbību Jaunatnes pretošanās grupā, Kārlis Avots no Lizuma pagasta stāstījis par dienestu vācu armijā, bet Aina Lesiņa no Lejasciema pagasta dalījusies atmiņās par 1949.gada izsūtīšanām. Videoierakstus muzejs izmanto tematiskajos sarīkojumos, izstāžu veidošanā, kā arī piedāvā skolām kā mācību materiālu.
Jubileju atzīmēs ar nozīmīgiem projektiem
2003. ir muzeja 10 gadu jubilejas gads, to muzejs plāno atzīmēt ar vairākiem nozīmīgiem projektiem. Viens no tiem ir piemiņas zīmes “Melnais slieksnis” uzstādīšana pie tā saucamās “čekas mājas” Rīgā, Stabu ielā, kur padomju okupācijas gados darbojās valsts drošības iestādes. Čekas pagrabos spīdzināti un nogalināti vairāki simti cilvēku, daudziem tūkstošiem ar čekas spriedumu ilgus gadus nācās pavadīt izsūtījumā tālu prom no dzimtās Latvijas. Piemiņas zīme būs veltīta visiem, kas cietuši okupāciju varu režīmos.
“Nākamās paaudzes neuztvers šo māju kā čekas mītni. Tā būs vēsture. Mūsu uzdevums atstāt vēstījumu, kas nav pašmērķis. Tā ir pote imunitātei pret līdzīgu traģēdiju atkārtošanos. Mūsu pēcnācējiem tas ir ne tikai jāzina, bet arī jājūt,” teicis pieminekļa autors tēlnieks Gļebs Panteļejevs.
Ir jābūt tautas saziedotai
Lai projektu varētu īstenot un jau 14.jūnijā piemiņas zīmi atklāt, nepieciešami 25 000 latu, no tiem 10 000 latu solījuši ziedot ārzemju latvieši. Pārējos 15 000 latu iecerēts savākt telefona ziedojumu akcijā tepat Latvijā. “Melnajam slieksnim” ir jābūt tautas saziedotai piemiņas zīmei, tādēļ Okupācijas muzejs uzrunā visus Latvijas iedzīvotājus un lūdz ziedot latu piemiņas zīmes izgatavošanai un uzstādīšanai. To var izdarīt, zvanot pa tālruni 9006884. Okupācijas muzejs būs pateicīgs ikvienam ziedotājam, jo tikai visiem kopā izdosies saglabāt cietušo piemiņu.
