Atceries mani kā šalkošu jūru,
Kas, paisumam uznākot, brēc,
Kas izskalo dzintarus spožus
Kā bērnu mirdzošās acis.
Atceries mani kā saulīti siltu,
Kas rītos acis liek vērt,
Kas neļauj sevi uzlūkot
Un klāt nelaiž nevienu.
Atceries mani kā vēsmiņu maigu,
Kas vakarā matus šūpo,
Kas vaidziņu noglāsta bērnam
Un asaru norauš no acs.
Atceries mani kā baltu lapu –
Trauslu, tukšu un nevērtīgu –
Kas tintes pieskāriena baidās
Un asaras sāļas, kas birst…
