Kad viņa man piezvanīja un pateica, ka jau piecus gadus guļ ar manu vīru, es neticēju. Viņa teica: “Beidz mūs mocīt, atdod vīru man!” Viņa vēl kaut ko turpināja runāt, taču es vairāk neuztvēru domu. Vien dzirdēju, ka zvanītāja gaidot bērnu no mana vīra. Sirds apstājās krūtīs, tad gribēja izlēkt pa muti, un es saļimu.
Kad attapos, man tūlīt pat bija jāizrunājas ar vīru. Protams, es gribēju, lai viņš apliecina, ka tā nav taisnība, vai arī lai melo. Taču viņš sacīja: “Jā, tā ir. Man jau piecus gadus ir cita sieviete.” Bet ar mani arī gulēja. Es gribēju kliegt, bet tikai nočukstēju: “Tu melo.” Pirmā doma bija – nosist viņu. Otrā sajūta – miršu bez viņa. Sapratu, ka cīnīšos. Ar šo domu dzīvoju mēnesi. Pucējos uz velna paraušanu. Bet no vīra – nulles reakcija. Viņš gandrīz vairs nenāca mājās. Ja nāca, tad tolaik, kad manis nebija. Bet mums taču ir dēls, kuram vajadzīgs tēvs! Jā, arī dēlu viņš pasāka satikt tad, kad manis nav tuvumā, kad puika bērnudārzā vai pie vecmammas. Esmu bezspēcīga. Jūku prātā. Saprotu, ka būs jāšķiras. Greizsirdība plosa mani, un es meklēju atbildi uz vienu vienīgu jautājumu: vai tiešām viņš nekad nav mani mīlējis; vai tiešām viss, kas bijis starp mums, ir meli; par ko es tā tieku sodīta? Tā tas turpinājās līdz kādai jaukai dienai, kad es uz ielas satiku čigānieti. Viņa pienāca man klāt un sacīja, ka pateikšot visu taisnību. Agrāk es nebūtu ļāvusies, lai man zīlē pēc rokas, bet šoreiz piekritu. Un viņa teica: “Kundze, ja kāda sieviete jums lūdz, lai atdodat viņai savu vīru, sakiet lepni: “Ņemiet, es jums viņu dāvinu!” Ticiet man, šie vārdi viņai paliks atmiņā uz visu mūžu.” Varbūt tieši to es gribu. Lai atceras visu mūžu! Es viņai dāvinu savu vīru!
