Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Kristaps Graumanis.
Dzimis: 1987.gada 24.aprīlī.
Izglītība: Druvienas pamatskola, Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikums, kādu laiku studējis Tehniskajā universitātē.
Darbs: licis jumtus, strādājis Anglijā, šogad izveidojis savu zemnieku saimniecību SIA “Laskumi”.
Divdesmit piecus gadus vecajam Kristapam Graumanim lauksaimniecība nav sveša, jo kopš mazotnes viņš kopā ar vecāko brāli un māsu bijis palīgs vecāku Nadeždas un Andra Graumaņu saimniecībā SIA “AG Ezernieki”, kas nodarbojas ar piena lopkopību, turot bēdu par 56 lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāriem un 50 slaucamām govīm. Vecāki Kristapu raksturo kā jaunu cilvēku, kurš zina, ko dara, kurš ir gatavs jaunām idejām, kurš savu pirms vairākiem mēnešiem sākto uzņēmējdarbību plāno tālredzīgi. Vecāki nebijuši pret to, ka dēls izlēmis doties peļņā uz Angliju, kur joprojām strādā Kristapa vecākais brālis.
“Uz Bredfordu Anglijas vidienē braucu ar konkrētu mērķi, zinot, kur strādāšu. Priekšā jau bija paziņas un draugi no Latvijas. Tikai tad, ja cilvēkam ir stipri nervi, var braukt meklēt darbu ārzemēs, tā sakot, uz dullo. Strādāju loģistikā. Pieņēmu, izvērtēju un sūtīju tālāk dažādas kravas. Man bija darbs, kas patika. Siltas telpas, normāla darba devēja attieksme. Samaksa par darbu nebija īpaši liela, jo rūpnīca, pēc angļu domām, atradās laukos. Mums par laukiem ir cits priekšstats. Taču iztikt varēja labi. Angļu valodu iemācījos pamazām. Tagad varu brīvi sarunāties angliski. Ja mācās, tad svešvalodu var ātri apgūt, lai gan zinu cilvēkus, kuri Anglijā dzīvo un strādā jau desmit gadus, bet angļu valodu nav iemācījušies. Sākumā Bredfordā bijām tikai latviešu grupa, bet, kad braucu projām – gandrīz vai otra Latvija. Darbs Anglijā ir dzīves pieredzes augstskola. Ja man atkal vajadzētu braukt uz turieni, to noteikti darītu, jo tā ir iespēja redzēt, kā cilvēki labi dzīvo. Tu redzi, kā dēļ ir vērts censties,” stāsta Kristaps.
– Tu tomēr izlēmi savu biznesu veidot Latvijā?
– Sapratu, ka galvenais ir censties un strādāt savā, nevis citu labā, ka ir pienācis kaut ko uzsākt pašam, kaut vai no mazuma, lai pamazām atspertos. Naudu var sakrāt, liekot santīmu pie santīma. Sapratu, ja to nedarīšu tagad, tad nekad neko neuzsākšu. Sapratu arī to, jo ilgāk palikšu Anglijā, jo mazāk gribēsies atgriezties Latvijā. Sarunājoties ar vietējiem, stāstīju par to, kādi Latvijā ir lauki, ka vecākiem ir zemnieku saimniecība. Viņi brīnījās, sakot, ka tad jau esmu bagāts cilvēks, ko es darot Anglijā. Angļi zemi uzskata par lielu vērtību, lai gan mūsu laukus ar viņu laukiem salīdzināt nevar. Tur no viena zemes hektāra iespējams iegūt tādu produkcijas daudzumu, kur mums vajadzīgi desmit hektāri. Ražu novāc vairākas reizes gadā, sienu pļauj piecas sešas reizes gadā, zemes ir auglīgas, Eiropas Savienības atbalsts zemniekiem – ļoti liels. Ieklausījos arī angļu teiktajā par zemes vērtību. Arī lauksaimniecība man nebija sveša, jo vecākiem esmu palīdzējis vienmēr. Tad paspīdēja Eiropas atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem. Būdams Anglijā, startēju projektā. Uzzinot, ka tas ir apstiprināts, braucu šurp. Projekts ir virzīts uz to, lai jaunie pārņemtu vecāku saimniecību un attīstītu tālāk, jo šādā saimniecībā jau viss ir. Sākt visu no jauna būtu ārkārtīgi grūti. Projekta nauda – 35 000 latu – pietika tikai lopu iegādei, bet nojume un viss cits ir jāierīko par saviem līdzekļiem. Pagaidām man ir 20 “Hereford” gaļas šķirnes govis, tā sakot, dāņu lietuvietes Latvijā, ir arī seši teļi. Lai gan sākumā mans sapnis bija nodarboties līdzīgi vecākiem ar piena lopkopību, arī gaļas lopu audzēšana ir ienesīga lauksaimniecības nozare. Ja vien neierobežotu finanses, būtu gatavs turēt kaut tūkstoš lopu ganāmpulku. Esmu bijis daudzās valstīs un nācis pie secinājuma, ka Latvijas laukos ir jāaudzē tikai gaļas lopi, jo tiem te ir ideāli apstākļi. Esmu redzējis, kādos apstākļos tos izaudzē ārzemēs. Ja tur to var izdarīt, ar ko mēs esam sliktāki?
– Kāda būtu vēlamā summa?
– Lai es un citi jaunie zemnieki varētu visu sakārtot tā, kā vēlētos, kā minimumam jābūt vismaz
100 000 tūkstošiem latu. Ja izšķirtos par piena lopkopību, vajadzētu vismaz miljonu latu, jo viens labs traktors vien jau maksā
60 000 latu, bet kombains – vairāk nekā 100 000 latu. Ticu, ka, pamazām attīstot savu saimniecību, man “šķēļu” būs vairāk nekā Šķēlem, jo uzskatu, ka nodarbošanās ar lauksaimniecību ir jābūt biznesam, nevis vaļaspriekam. Nomāju 52 hektārus zemes, 8 hektāri ir īpašumā. Zemi labprāt nopirktu, bet, tiklīdz sāku to kopt, īpašnieks uzreiz ceļ tās vērtību, lai gan pirms tam pats neko nav darījis. Arī pārdot vairs īsti negrib. Ja hektārs reāli maksā 300 latus, tad par 1000 latiem negribētos pirkt. Šādu summu var maksāt par tiešām auglīgiem tīrumiem, bet mums te ir pauguri, lejas, kalni, purvi, krūmi.
– Kad varēsi spriest, cik veiksmīgs ir izvēlētais bizness?
– Pēc gada. Man ir jāizšķiras – pārdot gaļu vai teļu. Šobrīd man ir izdevīgāk pārdot teļus, jo tiem cena par dzīvsvara kilogramu ir labāka. Teļš nav jāaudzē ilgāk par astoņiem mēnešiem. Tas nozīmē, ka nav jāuztur dubults ganāmpulks, kamēr gaļai domātais dzīvnieks sasniedz noteiktos kilogramus. Pieprasījums pēc liellopu gaļas ir ļoti liels. Varu piedalīties arī izsolēs, kas tiek rīkotas Neretā. Izsoles rīkotāji atbrauc pie manis pēc dzīvnieka. Es nosaku tā sākotnējo cenu, kas izsoles laikā var palielināties. Varu lopus uz izsoli vai nodot vest arī pats, bet tad ir jābūt sertificētam transportam, lopam jābūt izmeklētam.
– Ar kādām grūtībām jāsaskaras jaunajam zemniekam?
– Bija problēmas ar piegādātāju. Bija paredzēts, ka pārdos visas grūsnas govis, bet reāli izrādījās citādāk. Piedzima tikai seši teļi. Man tas ir liels mīnuss, jo mana peļņa ir teļš. Būtībā tā nav mana problēma, jo pasūtīju konkrētu preci. Bet tā ir mācība, ka nevar pilnībā paļauties uz solījumiem. Pašam vajadzēja visus dokumentus rūpīgāk pārskatīt. Pat iedomāties nevarēju, ka tik negodīgi var rīkoties. Problēmas radās arī tad, kad reāli jau samaksāju naudu par lopiem. Pēkšņi gaļas govīm “uzlēca” cena, lai gan sākumā par noteiktu cenu jau bijām vienojušies. Man jāpiekrīt, ko intervijās parasti zemnieki saka, ka lauksaimniekam ir jāzina absolūti viss, viņam jābūt juristam, agronomam, grāmatvedim, veterinārārstam. Tas nu ir skaidrs.
Jaunais zemnieks gribētu, lai visās jomās vairāk strādātu kompetenti cilvēki. Mani neinteresē, ka, piemēram, semināros virspusēji stāsta to, ko es pats varu izlasīt internetā. Varbūt kādam pietiek ar vispārējo informāciju, bet vairumam noteikti tas nav vajadzīgs. Gribu zināt itin visu, pašas smalkākās nianses. Var jau pēc grāmatas gudri izteikties, bet reālajā dzīvē ir dažādas situācijas. Lai ko tu kārtotu mūsu valstī, bez aizķeršanās laikam nekas nenotiek.
Piemēram, esmu jauns uzņēmējs. Tuvākajā laikā ienākumus neesmu paredzējis. Man obligāti ir jāreģistrējas kā algotam darbiniekam un valstij jāmaksā nodokļi. Man valstij jāprasa – no kā lai es tos maksāju? Kur lai ņemu naudu? Kad pelnīšu, problēmu nebūs. Ir tā, ka ar vienu roku valsts it kā dod, bet ar otru – ņem.
