Nils Treijs sevi dēvē par īstu tirzmalieti. Atjaunojis senču mājas “Kalna Lieldakari”.
Nils Treijs sevi dēvē par īstu tirzmalieti. Atjaunojis senču mājas “Kalna Lieldakari”. Joprojām nedēļā uztur skrējienu Rīga – Tirza, tomēr sirdī tur tikai Tirzu, kuru iemīlējis jau kopš bērnības dienām, kad vasarās dzīvojās pie vectēva, izcilā zinātnieka Benjamiņa Treija.
Nils pētījis savu dzimtas koku. Kopš 1680.gada Tirzā dzīvojuši Nila senči. “Dzimtas koka pētīšanu mani pamudināja pati vienkāršākā ziņkārība. Ja izpēta savu dzimtas koku, tad arī par sevi vairāk uzzini, vari novērtēt savas rakstura īpašības, kuras citādāk nemaz nevarētu izskaidrot. Saprast, kādēļ kaut kas vairāk vai mazāk padodas. Ar dzimtas koka pētīšanu es iepazinu arī sevi. Dzimtas koka pētniecība ir nedaudz kā izmeklētāja darbs. Dažādi dokumenti un sakarības jāsaliek kopā kā lego, līdz izveidojas viena bilde. Mana dzimtas koka pētniecība nav pabeigta. Kopš 1725.gada man ir pilnīga informācija. Bet līdz tam laikam vēl ir ko pētīt,” saka N.Treijs. Pētījumu rezultātā tapa ģenealoģiskais koks ar vairāk nekā 150 ģimenes locekļiem.
Pārmanto spējas labi saimniekot
Kādas ir Treiju raksturīgākās rakstura īpašības? Nils salīdzina. Ja lizumnieši un Lejasciema ļaudis esot praktiskāki, pedantiskāki un punktuālāki, tad tirzmalieši esot sirsnīgāki un pedantiskums reizēm izpaliekot. “Daži senči ir nodarbojušies ar tirdzniecību. Tajā jomā bijuši spēcīgi. Nedaudz viņu spējas esmu mantojis,” atzīst Nils.
Piemēram, ģimenes arhīvā vēl šodien glabājas Nila vecvecvectēva Ādama Treija, kas bija krodzinieks, kroga alkohola iepirkumu un naudas aizdevumu žurnāls. Dzimtai raksturīga ilgstoša atrašanās saimnieku kārtā. Gādīgums, čaklums, ticība Dievam ir bijušas vērtības, kuras ģimenes pārstāvji iznesuši cauri gadsimtu pārbaudījumiem. Arī Treiju uzvārds ir zīmīgs. Tas cēlies no vāciskā uzvārda Treu (uzticams), kas vēlāk transformējies par Treiju.
Jau bērnībā Nils bija zīmējis dažādus “Lieldakaru” mājas plānus – ar strautiņiem, ceļu, ēkām. Nils šobrīd atjaunojis mājas – riju, uzcēlis jaunu pirti, sirsniņmāju, klēti. Tagad remontē dzīvojamo māju.
“”Kalna Lieldakari” nekad nav bijuši pamesti, un man liekas, ka nekad nebūs. Laukos reizēm ir tendence, ka jāceļ jaunas mājas. Es pie tā neturos. Es domāju citādāk, gribu saglabāt veco. Tādēļ arī senču mājas atjaunoju un dzīvoju. Man šajās mājās ir īpašas sajūtas, katra manta par kaut ko runā,” saka N.Treijs.
Dzīve turpinās tikai bērnos
Nils, protams, arī apkopo savas dzimtas senās fotogrāfijas. Vecākās fotogrāfijas ir kopš 1875.gada. “Ir interesanti paskatīties, kādi ir senči, ar ko mēs viņiem esam līdzīgi. Kādu laiku dzimtas koka meklēšana Latvijā nebija aktuāla, sevišķi padomju laikā, jo dažiem senči bija ideoloģiski nepareizi. Vai es varu teikt, ka ar senčiem lepojos? Katrs cilvēks izdara kļūdas. Arī manējie kaut kā kūlušies pa dzīvi. Ir darījuši to, par ko jālepojas un par ko jākaunas. Kā jebkurā cilvēka dzīvē. Es skaidri apzinos tikai vienu, ka mūsu pārmantojamība ir tieši mūsu bērnos, tikai tas ir dzīves tālākais turpinājums. Tas arī mani pamudina uzturēt senču mājas. Tad arī izjūtu, ka mans vecvecvectēvs, kas būvēja māju, domāja, ka bērni un mazbērni tur dzīvos un dzīvos ilgi. Es negribu pievilt viņa cerības,” saka Nils.
Pat bērnudārzā lielījies ar Tirzu
Nils iesaistījies biznesā – SIA “Kalnozols un partneri”. Ar biznesu viņš ir apmierināts, arī dzīve ir izveidojusies veiksmīgi. “Pašlaik, jā, esmu veiksmīgs. Taču mēs nekad nezinām, kā dzīve var sagriezties. Jā, nelaimīgs noteikti nejūtos. Esmu īstā vietā, gūta īstā izglītība. Es tomēr uzskatu, ka šīs spējas man ir pārmantotas,” saka Nils.
Viņš saka, ka šobrīd dzīvo ideāli, jo pusi nedēļas ir Rīgā, otru pusi – Tirzā. “Es gribētu vairāk būt šeit, Tirzā. Rīgā es pelnu naudu, kaut gan esmu pārliecināts, ka arī Tirzā var nopelnīt, tikai vajag uzņēmību,” saka Nils.
“Kalna Lieldakaros” viņam patīk strādāt dārzā, kaut vai apzāģēt ābeļu zarus. Veikt vienkāršus mājas darbus mierā un klusumā.
“Kopš bērnības vienmēr tiku vests uz Tirzu. Es atceros, ka pat bērnudārzā lielījos, ka braukšu uz Tirzu. Jau tad man tur ļoti patika,” saka Nils.
Nodibina krājaizdevu sabiedrību
Nila sirdslieta šobrīd ir darbošanās Tirzas pagasta Attīstības biedrībā. Viņš tur ir valdes priekšsēdētājs. “Viena lieta ir iedot cilvēkam zivi, kuru viņš uzreiz apēd. Otra – iedot makšķeri vai iemācīt makšķerēt pašam. Gribas, lai Attīstības biedrība to paveic,” saka Nils. Starp lielākajiem projektiem ir Tirzas pamatskolas sporta zāles celtniecība. Attīstības biedrība piedalījās šā projekta izstrādē kopā ar pagasta padomi.
Nila mamma izstrādāja skiču projektu.
“Tirzā nodibināta krājaizdevu sabiedrība. Vēl ir jākārto miljoniem papīru, bet līdz gada beigām tā noteikti sāks darboties. Kāds būs tirzmaliešu ieguvums? Vērtējot citviet, kur ir šādas sabiedrības, pirmajos gados ievērojami aktivizējas saimnieciskā dzīve. Daudz vienkāršāk var aizņemties naudu uzņēmējdarbības uzsākšanai, mācībām, kādu darbarīku iegādei,” skaidro N.Treijs.
Krājaizdevu sabiedrībā paju turētāji ielikuši sākotnējo pamatkapitālu. “Mēs vēl mācāmies, kā šo ieceri pilnveidot, jo neviens no mums jau nav baņķieris. Lai nodibinātu krājaizdevu sabiedrību, vajag 20 cilvēkus, bet vēlāk, pēc diviem trīs gadiem, Tirzas krājaizdevu sabiedrībā vajadzētu vismaz 100 biedrus. Latvijā ir apmēram 25 krājaizdevu sabiedrības un neviena nav bankrotējusi. Cita strādā jau septiņus gadus,” saka Nils.
Vajag klausīties tikai optimistos
Lai arī sabiedrība laukos kopumā ir noskaņota pesimistiski, Nils ir pārliecināts, ka Tirza nekad neizzudīs. “Ir daudzi cilvēki, kas spēj novērtēt šo vietu, vai tur dzīvo 1200 iedzīvotāju kā tagad vai 10. Šobrīd Tirza attīstās. Ja būtu iestājusies ekonomiskā un demogrāfiskā krīze, tad varētu baidīties par tās nākotni. Pesimists vienmēr teiks, ka ir slikti. Pesimistos nav jāklausās, bet optimistos,” viņš atzīst.
Ja Nilam ir pietiekams kapitāls, vai viņam nav bijusi doma pašam veidot jaunas darbavietas Tirzā? Viņš nosaka, ka doma ir bijusi un ir arī pašlaik. Taču vēl neesot pienācis laiks par to runāt.
“Viss nevar turēties uz viena vai diviem uzņēmējiem. Daudz labāk, ja uzņēmēju ir vairāk, kaut vai mazāki, bet ir. Ja vienam neveicas biznesā, tad paliek pārējie,” domā N.Treijs.
Viņš atzīst, ka padomju laikos cilvēku izlutināja, ka izglītība nav svarīga, ka darbs būs vienmēr un visiem. “Katastrofāli trūkst celtnieku. Ap Tirzu vien zinu celtniekus, kas mēnesī nopelna 500, 600 latus. Viņiem nav jābrauc uz Īriju. Lai sarunātu viņu pakalpojums, jāpiesakās gadu uz priekšu. Un turpat blakus vīrietis bez darba, bet vesels un ar visām spējām apgūt celtnieka profesiju saka, ka nav nekādu iespēju. Es neņemos kādu nosodīt, bet nekad jau nav par vēlu savā dzīvē kaut ko mainīt. Ja ārsts vienā dienā var kļūt par rakstnieku un no tā kaut nedaudz nopelnīt, tad dzīvē viss ir iespējams, vajag tikai gribēt,” saka N.Treijs.
***
Vizītkarte
– Vārds: Nils Treijs.
– Dzimis: 1969.gada 9.oktobrī Rīgā.
– Mācījies: Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē.
– Strādā: SIA “Kalnozols un partneri” padomes loceklis.
– Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Sandra, meita Hilda (14 gadu) un dēls Edvards Jānis (3 gadi).
– Hobijs: darbošanās Tirzas pagasta Attīstības biedrībā.
