Tauta domā, ka jāapkaro sīkās nelietības, jo tad piebeigsim arī lielās. Kā saka, tiksim galā ar mušām, tad pie reizes liksim gar zemi arī ziloņus.
Tauta domā, ka jāapkaro sīkās nelietības, jo tad piebeigsim arī lielās. Kā saka, tiksim galā ar mušām, tad pie reizes liksim gar zemi arī ziloņus. Arī es tā domāju. Arī valdība ir vienisprāt ar mani un tautu. Pat mudināt mudina rakstīt tieši ministriem, sūdzēties par nekārtībām un neģēlībām. Es savukārt mudinu tautiešus rakstīt un sūdzēties tieši man personīgi. Es būšu starpnieks. Kā sacīt jāsaka, atradīšos akurāt pa vidu tautai un valdībai. Solos apkopot un grupēt sūdzības pa tēmām. Lai ministriem būtu vieglāk saprast un operatīvi reaģēt.
Kur cilvēku visbiežāk aizvaino, kur parasti nodara pāri? Protams, mājās, ģimenē. Tāpēc, PIRMKĀRT, pieņemšu vīru sūdzības par sievām (arī otrādi, bet šos gadījumus risināšu personīgi, tiekoties ar apbižotajām sieviņām, ministrus te palīgā nesaukšu). Vēl atsevišķā apakškategorijā būs vīru sūdzības par sievasmātēm (otrādi – nekad!) un tēvu sūdzības par bērniem. Uzskatu, ka bērniem par vecākiem nav jāsūdzas, kas nu vēl nebūs!
Otra vieta, kur visvairāk nodara pāri ir… Daži teiks, ka darbavieta, bet, piedodiet, pusei iedzīvotāju darba nav (es domāju bezdarbniekus kopā ar pensionāriem un bērniem). Tāpēc, OTRKĀRT, pieņemšu sūdzības par veikaliem, jo tieši tur cilvēks izjūt ekonomisko nevienlīdzību. Kā lai es jūtos, ja kaimiņš Toļiks šodien var atļauties nopirkt polšu, bet es nevaru? Ja es pērku lēto odekolonu, tad pārdevēja ir pret mani aizdomīga un rupja. Ar kādām tiesībām?! Lai viņa vienreiz izbeidz un izturas pret mani ar cieņu!
Trešā vieta, kur gandrīz katru pārņem pazemojuma sajūta, ir sabiedriskais transports. Tāpēc, TREŠKĀRT, pieņemšu šādas sūdzības. Kāpēc man jākratās vilcienā vai jāsvīst autobusā, reizi gadā braucot uz Rīgu, ja sievas māsas ģimene var braukt personiskajā automašīnā? Un tas viss tikai tāpēc, ka sievasmāte viņiem iedeva naudu jauna autiņa iegādei (pārdeva piecas cūkas), bet mums ar lauleni Antoniju ne. Eh! Tad nu būtu rīkojusies godīgi, sadalījusi to lopu naudu līdzīgi, lai iznāk mocis vienai un mocis otrai meitai.
Nu un tad, CETURTKĀRT un PIEKTKĀRT, pieņemšu sūdzības par pašvaldību, policiju, cietumu un citām valsts iestādēm, kā arī par privātfirmām, kuru sniegtie pakalpojumi ir bijuši zemiski.
Domāju, visi man piekritīs, ja teikšu, ka dzīvojam vienā lielā mēslu čupā. Es un daudzi citi man līdzīgie tā sauktie godīgie līdzcilvēki šodien jūtas kā puķes, kas brīnumainā kārtā uzplaukušas šajā netīrajā zampā. Tad nu, mīļie, ķerieties pie rakstniecības! Ar nepacietību gaidu jūsu sūdzības, lai varētu labi izsmieties, tās lasot. Kas zina, varbūt iekļaušu šīs vēstules savā topošajā romānā (man makten iepatikusies pastniece, kas apkalpo mūsmāju). Sevišķi gaidu vēstules no dāmām. Solu katrai sniegt atbildi personiski intīmos apstākļos.
Ar nepacietību – jūsu Antons Krikums
