Ilga pārsteigumā nobrauc malējā šosejas joslā un pēc brīža arī apstājas. Kā bērns teica? Nosūcu jūsu mīlestību? Vai viņai jāatbild uz visiem meitas jautājumiem? Vai labāk izlikties tos nedzirdam? Saka, ka ar bērna muti runā patiesība. Vai arī Alita par to ir aizdomājusies? Tikai, sasniedzot prāta briedumu, spontanitāte bērnos pazūd, un liekas, ka dzīves pieredze bērnus sabojā, un viņi vairs nerunā, ko domā, un filtrē emocijas. Apkārtējo cilvēku ietekmē veidojas uzskati par citiem pieaugušajiem, un bērns iemācās savas emocijas apslēpt un reizēm arī melot. Alita ir vēl tajā vecumā, kad bērna attīstības kodols briest un tas ir pasaules nesamaitāts!
Un klāt Dālderkalns un tam, ar vienu sānu piespiedušās, mājas “Irbes”! Ilga atceras, kā viņi deva mājām jaunu vārdu, jo vecais likās drūms un neskanīgs. Tolaik te meža malā dzīvoja daudz šo putnu, un čaganās meža vistiņas droši vien nekur nav pazudušas, tāpat kā lielais ozola celms, kas ilgu laiku kalpojis par galdu Jāņu vakaros. Viņi atkal tam uzklās latvisko segu, saliks Jāņu dienas cienastus, un skanēs tas skaistais, visus latviešus vienojošais “līgo!”.
Tikšanās ar savējiem ir tieši tāda, kādu Ilga ir iztēlojusies: apkampieni, bučas, sajūsmas izsaucieni, tad atvesto dāvaniņu dalīšana. Dāvanu došana un saņemšana ir ģimeņu sena tradīcija. “Irbēs” saradušies visi tuvākie radinieki: māsa Linda, Kārlis, Karlīne. No kaimiņu mājas “Lejaskrogiem”, kas tikai kilometra attālumā, atnākusi Kārļa māte Larisa un Andrejs – Ilgas vīra Jura tēvs. Otrs Andreja dēls, arī Andrejs, ar sievu Silviju, dakterieni, dzīvo Silainē – mazpilsētiņā, kur mīlīgajā, tēva celtajā mājiņā dzīvo arī Lindas saime. Seko kopīgas agrās vakariņas. Bieži skan smiekli, uzplaukst atmiņas par bijušo kopā dzīvošanu. Ilga grib ātrāk uzzināt, kas svarīgs viņas prombūtnes gados bijis katrā radu ģimenē. Liekas, viss ritējis gludi un prognozējami. Arī vizuāli izmaiņas rados nav acīs krītošas… Visi Ilgai liekas, kā vakar satikti, tikai Jura tēvs Andrejs tāds kā sadudzis, kā nomākts vai varbūt slims. Toties Kārļa māte Larisa, nu jau uzņēmēja, ar dzīvi izskatās apmierināta, runājas ar Kārli, tad, nogājuši pagalma tālākajā stūrī, par kaut ko tā kā strīdas, kā nevar vienoties. Viņiem vienmēr rodas jaunas idejas, reizēm savstarpēji strīdiņi un izpaužas uzskatu dažādība.
Alita Karlīnei kā pie rokas pieķērusies, tā neatlaižas, un abas pazūd tūliņ pēc vakariņām. Alitai te tik daudz neredzēta, tik daudz no mammas pasakās dzirdētā. Tas nu jāierauga dabā. Meitas acīs Ilga redz prieku un bērnišķīgu sajūsmu. Viņa izskatās tik laimīga! Neticami laimīga. Kā tāds sapriecājies kucēns viņa kopā ar mājas suņiem lēkā, klaigā un, liekas, pati iztēlē ir pārtapusi par laimīgu suņa bērnu. Te viņa jūtas īstajās savās mājās – Latvijā.
Kad paēstas vakariņas un ārzemnieču sagaidītāji devušies projām, māsas nokāpj pa Urdaviņas stāvo krastu un atmetas katra uz sava paliela akmens. Tie te jau iesūnojuši un nogulējuši krietnu laiku. Viņas atceras, kā akmeņi uzradušies pirmajā Dālderkalna pavasarī, kad tos kā lielos makanus ar smago tehniku izcēla krastmalā, ūdens straumi izlīdzinot. Te kurināts uz metāla pannas mazs ugunskurs, te bijusi arī viena no māsu mīļajām dabas vērošanas un sarunu vietām. Ilga te sacerējusi savus pirmos mīlestības dzejoļus, ko rūpīgi slēpusi no Lindas, kaunoties, ka tie nav pietiekami labi un skanīgi. Tik daudz ūdeņu pa mazo upīti aiztecējis! Tikšanās prieks brāžas māsām pāri kā vējš ziedošam ievu krūmam, atmiņu ziedlapas birdinot: “Atceries? Kas tur tagad? Kas jauns pilsētiņā? Kas darbā? Kā pa dzīvi?” Tie ir jautājumi, uz kuriem Linda vienkārši un ātri atbildēt neprot. Lai visu atklātu un izrunātu, ir vajadzīgs ilgāks laiks.
,,Kas tavā dzīvē jauns? Vai kas mainījies? Tu maz par to esi man stāstījusi,” saka Ilga.
,,Tu domā par mums ar Kārli? Teikšu, kā domāju – dīvaini un liekas pat apskaužami. Viņš ir labs dzīvesbiedrs, tik saprotošs kā mīļš brālis. Mani mīlot no pat pusaudža vecuma. Tu taču arī to visu viņa bērnišķīgo mīlestību redzēji. Kamēr tu projām, nobriedis, aizrautīgs, uzmanīgs, ideāli vīrišķīgs, arī labs mīlnieks. Viss viņa koptēls pozitīvs: nepīpē, nedzer, naudas pietiekami. Viņa kokapstrādes uzņēmums strauji neplaukst, bet vismaz pastāv. Cīnās, kā tagad saka. Nevis dzīvo, bet cīnās katru dienu no rīta līdz vakaram. Apgalvo, ka mani joprojām mīlot. Mums normāls, kā tagad saka, kvalitatīvs sekss, dzīve kā konfekte… Un es jau neesmu pārāk prasīga… Esmu pieradusi pie Kārļa – brāļa.”
,,Un tālākās perspektīvas. Plāni? Sarakstīties nedomājat? Bērniem esi par vecu? Karlīne tev vienai. Kārlis sev pēcnācējus nav gribējis?”
,,Es vienmēr visu to procesu esmu kontrolējusi. Varbūt tik daudz nevajadzēja saspringt un kādu bērniņu arī radīt. Visu laiku esmu kā aizvējā un dzīvoju mierā. Ko es vēlos? Reizēm pat esmu pati uz sevi dusmojusies, nesaprotot, ko tad es īsti vēlos. Mums tā kopdzīve ir sanākusi pamazām un lēnām, ar tādu kā aprēķinu no manas puses. Mēs tik ilgi kopā, un neviens labāks par viņu mani nav uzrunājis, nav tā mīlējis, nav arī bildinājis. Neviena labāka par Kārli nav bijis, un dažu labu manu pielūdzēju Kārlis aizbaidījis uz neatgriešanos. Atceries, kā viņš manu pielūdzēju dakteri Lūsi atšuva? Vienkārši palūdza braukt projām. Dakteris “Irbēs” bija ieradies tā kā uz nopietnāku satikšanos ar puķēm, torti. Garāmbraucot tajā pašā laikā ieradās Kārlis. Mana pielūdzēja klātbūtnē pirmo reizi dzirdēju, ka Kārlis mani mīlot. Vēl students bija. Atzinās kā teātrī, bet pa nopietnam. Aina beidzās ar daktera atvesto puķu izsviešanu pa durvīm. Kā romantiskā lugā! Protams, es toreiz arī Kārli palūdzu doties no “Irbēm” projām. Varbūt tā nevajadzēja. Apvainojās? Bija tāds neliels šoks… Dakteris darbā vairs uz manu pusi romantiski neskatījās. Laikam jau es viņam biju tikai tāds „notes puļķis.” Tā nu Kārlis pie manis dzīvo, kopš Karlīnei palika astoņi gadi kā tagad tavai Alitai. Toreiz viņam bija divdesmit. Tīrais zēns. Bērnunamā un internātskolā audzis, tāpēc izturīgs un savdabīgs. Savu mantu sargā… Reizēm saka, ka jāadoptē kāds bērnunama bērns un jādara laimīgs. Viņš to internātskolu un bērnunama gaisu ir ostījis. Tur vienmēr bijusi citādāka pasaule nekā ārpusē. Man labi, kā tagad ir, un Kārlis vairs arī par mūsu laulību nerunā. Varbūt arī pareizi, ka nekas nav jāmaina. Mana pirmā precību pieredze uz pārmaiņām nerosina. Gulta mums kopīga, saimniecība arī. Esmu laikam pārāk veca, lai mums būtu bērni. Es gan lietoju tās sasodītās pretapaugļošanās tabletes. Man bail no grūtniecības, no komplikācijām. Ko gan visu mediķi nav saskatījušies! Varbūt visas manas olšūnas iztērētas? Karlīne beigs skolu, jāmācās tālāk, līdzekļus vajadzēs. Bērni tagad daudz tērē. Man ar Kārli vajadzēja sarakstīties drīz pēc Zigurda nāves, bet es pauzēju. Tā jau kopā dzīvo daudzi. Viņam uzņēmums, ar darbu apsēsts. Maniem vecākiem arī visus gadus saimniecībā palīdz, pie mātes veikala arī savus plānus kaļ, no Larisas biznesa knifus apgūst. Viņam brīva laika nav. Esmu ar savu darbu aizņemta, un nav jau arī vēlēšanās kaut ko dzīvē mainīt. Vienam galvā koki un cipari, kā Kārlis saka, otram – medicīnas lietas. Laika ģimenes pilnveidošanai neatliek… Var jau būt, ka tās ir tikai manas atrunas. Viss nav tik vienkārši. Skatos, ka arī Karlīne nesaprot, kas mūsu ģimenē ir Kārlis. Viņas dēļ vajadzēja agrāk… esam viņai slikts piemērs. Nav Kārlis mans vīrs, nav viņai patēvs, nav nekas. Tikai Kārlis – brālis.”
,,Kur tad Zigurda māte Austra? Nemaisās vairs tavā dzīvē?”
,,Tas ir bēdīgs stāsts. Viņa „Ziedulejās” dzīvo. Turpat, kur agrāk. Māju pārdeva uzreiz, kā Zigurda pietrūka. Kaimiņiene pieskata, bet nav viegli. Veca cilvēka īpatnības… slimības, būtu jāliek pansionātā. Viņai jau neviena tuvinieka nav. Tikai mazmeita Karlīne. Domāju, kļūs prātīgāka un ar gadiem būs saprašanās. Reti jau viņas tiekas. Pārsvarā es uz kapu svētkiem tā kā pieklājības pēc kopā ar Karlīni braucu. Tagad, kad jau gandrīz pieaugusi, ielāgojusi viņas pensijas dienas un tad aiziet kaut ko arī palīdzēt. Austra jau viņai neko neliedz tāpat kā savā laikā dēlam… Nerunāsim par to! Kāpsim nu kalnā! Esam visus pametušas, sāks vēl meklēt. Lakstīgalu treļļos jābrauc klausīties citā vakarā, tās gan pogo tikai līdz Jāņiem.”
,,Te ir tik skaisti, tik mierīgi – kā jau mājās. Liekas, ka esmu bijusi projām tikai neilgu laiku. Man jūsu pietrūka! Mīlam mēs to Latviju, bet, redz, atgriezties nav tik vienkārši. Tur Alitai skola, Jurim savs bizness. Te uz plikas vietas iesākt ko jaunu nebūtu viegli, un Juris jau neko citu līdz pamatiem, izņemot auto lietas, neprot. Tur viņš tik daudz ieguldījis. Alitai vācu skolā nepatīkot, bet nav jau citu variantu. Svētdienas latviešu skolu Lībekā apmeklējam, gribētu tur salīgt par latviešu dzīvesziņas skolotāju, bet Juris nepiekrīt. Viņam savi stingri uzskati. Reizēm par daudz manu dzīvi koriģē… Tava Karlīne par skaistu meiteni izaugusi. Nebaidies palaist pasaulē?”
,,Viņa man sarežģīta. Ļoti daudz raksturā mantojusi no tēva – Zigurda. Domā tikai pēc tam, kad izdara. Esmu vainīga pie daudz kā! Zini, kā medmāsai ar laiku ģimenei: skrienu, skrienu, skrienu! Labi, ka tagad darbs ģimenes ārsta praksē. Slimnīcā bija grūtāk, tomēr arī gandarījums bija lielāks. Tie bija citi laiki. Vairāk iejūtības, vairāk savas iniciatīvas, mazāk aparatūras, vairāk domāšanas. Arī kļūdas mediķus piemeklēja gan toreiz, gan tagad. Pacienti kļuvuši neiecietīgāki. Viss notiek abpusēji. Kapitālisms!
