Savā profesijā strādā no desmit cilvēkiem astoņi. Nestrādā un tikai dzīvi bauda viens, un Ilga zina, kurš ir tas cilvēks – viņa.
Valdis nolasa anonīmās aptaujas lapas ar humora pieskaņu un grimasēm. Viņš jau studiju laikā izcēlies ar anekdošu stāstīšanu, joku dzīšanu un milzīgu optimismu. Izrādās, ka Valdis ir kādas mazpilsētiņas ģimnāzijas direktors un atzīst, ka jokus reizēm pielietojot arī darbā pieklājības robežās. Tāds esot viņa stils, un audzēkņi to pieņemot un reizēm kariķējot. Skolotāja atraktivitāte, imidžs, empātija, radošums ir skolotāja profesijas stūrakmens. Vakara gaitā pasūtīts arī muzikālais fons: uzaicināta neliela muzikāla kapela, un akordeona pavadībā dziedošs jauns cilvēks. Var dejot, var dziedāt un pie muzikantiem pasūtīt kādu sev tīkamu un populāru atmiņa rosinošu dejas melodiju. Viss ir pārdomāts, apsvērts un tomēr reizēm Ilgai šis tas šķiet uz bezgaumības robežas. Tā kā vīrieši ir tikai divi, cerības uz dejošanu dāmām ir minimālas, un izskan priekšlikums, dzimumus neņemt vērā un dejot ar ko kurš vēlas, kā tas bija pieņemts senajos padomju laikos. Kad vairākas arī stiprāka dzēriena glāzes ir iztukšotas, tā arī notiek, un Ilgai tas nemaz vairs neliekas vulgāri. Vienkārši jautra kompānija. Ilga vēro Gunti, automātiski salīdzina viņa sejas vaibstus ar Alitas. Viņa domā savu apsēsto domu, vai tikai Guntis nav Alitas tēvs? Kaut nebūtu! Viņš ir jau izdancinājis dažas kolēģes un uzlūdz Ilgu. Skan Raimonda Paula “Savāda vasara”. Vai kāds to muzikantam ir pasūtījis, vai tas ir nejauši vai īpaši? Ilgas plauksta no satraukuma kļuvusi mikla. Viņa laikam šampanieti arī ir iedzērusi nedaudz pār mēru. Par ko gan lai runā? Kā iet? Ko dari? Kā ģimene? Vai tev ir bērni? Smieklīgi būtu tā pratināt, bet klusēt arī nav labais tonis. Jau braucot uz Jāņmuižu, viņi maz runāja. Gunta roka ir stingra un dejo viņš labi. Arī studentu gados tā bija. Tas liekas bijis tik sen un bez paliekošas nozīmes.
,,Ko tu šodien tāda skumīga? Nereibst nemaz?” Guntis vaicā un klusiņām dungo dejas melodiju dziesmas ritmā, pūšot maigu dvašu gar viņas ausi. Tas satrauc Ilgas jutekļus, un viņa pēkšņi nodreb: nevar taču būt, ka Guntim vai varbūt arī viņai vēl pastāv kādas jūtas? Viss taču bija tik sen. Ja nu tā tomēr bija mīlestība? Grupas meitenes gan toreiz mēļoja, ka Guntis viņu sen noskatījis, taču par kuru studiju gados gan netrin mēles? Viņi bija viens otram interesanti, un bez simpātijām tas nevar notikt.
,,Es neesmu ne skumja, ne noreibusi, tikai nevaru kompānijā iejusties. Jūs visi tādi strādājoši, ražīgi, apmierināti, bet es atbraukusi ārzemniece – mājsaimniece. Ilgi neesmu dejojusi, ilgi neesmu bijusi arī Latvijā. Te tas skaistais Pirmsjāņu laiks, un jūtu arī dīvainu melanholiju. Man laikam tāds raksturs.”
,,Vai atceries! Studiju gados mēs laikam viens otram patikām?”
,,Kas bijis, bijis! Vai tu ko nozīmīgu atceries?’’
Un kādu laiku viņi dejo klusēdami, tad Guntis atsāk sarunu: „Man šķiet, ka mums bija arī tuvākas attiecības… Tik piedzēries es toreiz, kad mums bija sekss, nemaz nebiju. Es paties` par tevi domāju. Tad tu pazudi, aizbrauci ar vīru uz Vāciju. Ne vairs ziņas, ne miņas. Tu biji jau precējusies. Vīram neuzticībā taču neatzinies? Jums ir bērni?”
,,Ko tu vēl no manis gribi uzzināt?” Ko tu mani pratini! Ilgas kājas sametas un liekas, ka viņa zaudēs samaņu. Guntis aizved viņu līdz sēdvietai un pasniedz ūdens glāzi. Tātad bijušais ir uzrakts, izpurināts un atgādināts. Viņa pati nekad neuzdotu Guntim līdzīgus jautājumus. Viņš vienmēr ir bijis tiešs un reizēm pat nekaunīgs. Nekādu grēksūdzi viņš nesagaidīs. Ir jau daudz par vēlu, un tas arī neko nemainītu. Nekādai tā laika mīlestībai vai kam citam nav nozīmes. Tik daudz laika aiztecējis!
Liekas, ka neviens tādu mazu incidentu nav manījis. Valdis dancina Mazvasaraudzīti, un drīz deja ar “Savādas vasaras” melodijas motīvu ir galā. Ir pauze, un pienācis laiks pēc tikšanās organizatoru scenārija katram kaut ko par sevi pastāstīt, parādīt vismaz telefonā savas ģimenes bildes, atcerēties studiju gadus un ar tiem saistītus notikumus. Tas viss laikam, lai smeltu iedvesmu tālākajai dzīvei, atskaitītos par dzīves veiksmēm un samierinātos ar neveiksmēm. Ilga atrāda tikai dažas fotogrāfijas, Jura autoservisu, dažas Lībekas bildes, arī dažas Alitas albuma bildes. Paredzēts arī izbraukums divos zirgu pajūgos līnijdroškās pa Jāņmuižu uz kādu vietējo, kā Ilga domā, – „krāmu ekspozīciju” ar saimniecības senlietām vai kaut ko tamlīdzīgu. Bijušajā studiju biedru kompānijā Ilga nekādi nespēj izrādīt ieinteresētību svešajās fotogrāfijās. Saruna ar Gunti dejas laikā viņu izsitusi no sliedēm. Uz ko gan viņa cerēja? Ka viss ir norakts un aizmirsies? Redz, Guntis arī atceras! Cik stulbi viss ir bijis! Sāp arī galva. Negribas ne ar vienu ne runāties, ne čalot. Kāda gan citiem daļa, ko kurš apprecējis, cik bērnus radījis un ko galu galā domā. Taisnību sakot, viņai bijušie grupas biedri pat neinteresē. Kāpēc viņa vispār cerēja, ka tas būs foršs pasākums, kuru ilgi atcerēties. Ar studiju gadu atmiņām viņai arī nav, ko dalīties. Viņi vairs nav tie, kas bija toreiz. Lai stāsta citi! Ilgai nav garastāvokļa, nav noskaņojuma, un deja ar Gunti visu ir sabojājusi un uzjundījusi kādas tālas atmiņas. Arī Inta nav nekāda lielā draudzene. Reizēm papļāpāt pa telefonu, tas arī viss! Viss pagātnē! Ilga negrib vairs šinī kompānijā uzturēties. Viņai jābēg no sevis, kamēr nav par vēlu. Labi, ka ir tāds Kārlis – brālis, Lindas dzīves draugs, kas, sazvanīts pa mobilo, solās drīzumā atbraukt pakaļ. Ilga ir braukusi uz Latviju, lai satiktos ar radiem, izrunātos ar vecākiem un svinētu tēta Jāņa lielo jubileju. Kas tur citiem ko brīnīties, ja Ilgai pēkšņi sasāpas galva, un viņa brauc no pasākuma projām? Nekādu nakšņošanu un lustes vecajā studentu garā viņa negrib un basta! Nekādas izskaidrošanās arī ar Gunti ne! Nevienam nav jāatskaitās, kāpēc viņa aizbrauc. Lai neviens nelien viņas privātajā dzīvē! Bažas rada arī tas, ka Juris tik maz telefoniski ir par viņu interesējies. Tas nu gan viņam nav tipiski! Tikai īsziņa un pat ne buča nav līdz Latvijai atlidojusi. Kas ar viņu notiek? Varbūt vīrā pamodusies greizsirdība, ka viņa tiekas ar saviem bijušajiem studiju biedriem un draugiem? Cerīgi sācies studiju biedru tikšanās pasākums ir izsmelts, un palikušas tādas kā mieles. Katram sava dzīve, savs ceļš ejams. „Uz nesatikšanos!” Ilga pie sevis nodomā, kad redz pa logu Kārli piebraucam. Viņa aizbildinās, ka ļoti sāp galva, ka viņa ir migrēnas slimniece visu mūžu un palikt līdz rītam būtu mokoši. Galva viņai patiesi sāp, un migrēna arī ir viņas mūža neatlaidīga pavadone. Daudz nav melots, un tie gan nav nekādi svētie meli. Ar Intu viņas varbūt sazināsies, kad oma būs labāka. Pārējie bijušie studiju biedri ir viņas dzīvē bez nozīmes. Ar adresēm viņa neapmainās. Ilga ir izlēmusi, ka nekādas atmiņu šķirstīšanas arī ar Gunti nebūs. Vai dzīvē viņi maz vēl tiksies? Tas nedos labumu ne vienam, ne otram. Kāda viņai daļa, vai Guntim ir ģimene, ir bērni vai nav? Vai viņam jāzina, cik kupla vai bērniem trūcīga ir viņas ģimene? Nav jālien tik tālu bijušajā, ka taka atpakaļ var pazust. Atmiņu mežā droši vien pat vistrauslāko zaru būdu viņi ar Gunti šonakt neuzceltu, pat, ja izrunātos. Apmaldīties palikušo romantisko jūtu nojausmās, Ilga nevēlas. Pietiek ar vienu klupienu – toreiz, kad viņi bija muļķa draiskulīgie studenti. Savas domu nezāles par bijušo un varbūt pat iespējamo viņai ir jāizravē bez kavēšanās ar visām saknēm vienai. Par piedzīvoto tikšanos paliks varbūt kāda rinda dzejolītī, varbūt atblāzmos tie tālie gadi sapņu vīzijās, kad satiekas bijušā nebijušas kombinācijas. Ilga nevar paredzēt, kā risināsies notikumi viņas dzīvē. Kā savas dzīves panākumu viņa šobrīd uzskata to, ka viņas mazajai Alitai ir labs, mīlošs tētis Juris, ka meita mīl un pat dievina savu vecvecāku zemi – Latviju. Droši vien Vācijā viņi ir tikai uz laiciņu, tikai vienu īsu sava mūža gabaliņu. Atkal Dālderkalnā kāpt un te dzīvot, ir ģimenes sapnis. Vācija ir tikai pieturas punkts dzīves skrējienā. Vecāki kļūst veci, drīz pienāks abu nespēka gadi, un tad viņiem no ārzemēm jābūt mājās. Ilga atceras, ka tuvākajās dienās ieradīsies Juris. Viņi atkal būs kopā, un dzīve ritēs uz priekšu laimīgi, un neviens neiztraucēs vīt tālāk viņu ģimenes ligzdiņu.
5. Larisa un Andrejs.
,,Lejaskrogos”, kas nepilnu kilometru no Apsīšu Irbēm, Larisa ar Andreju kopā dzīvo nu jau daudzus gadus. Kopš Andreja pirmā sievas ukrainietes Zinaīdas nāves, daudz ūdeņu Urdaviņā aiztecējis, daudzi gadalaiki mainījušies un svarīgie dzīves notikumi bijuši pirms veselas mūžības. Andrejs savu pirmo sievu Zinu bija noskatījis dienesta laikā Ukrainā, un viņiem laulībā piedzima divi dēli: jaunais Andrejs, tagad dakteres Silvijas vīrs, un Juris, ārzemnieks – vācietis, kā Andrejs arvien ar tādu kā sarkasmu apsaukāja jaunāko dēlu. Tik ļoti viņam nepatika, ka Juris ar ģimeni aizbrauca uz nepazīstamu valsti, nestabilu darbu, pakļaujoties toreizējai it kā vispārējai „Latvijas pamešanas psihozei”. Tā pirms astoņiem gadiem Latvijā bija kā sērga. Katrs gados jaunākais vīrs gribēja tur pelnīt iedomātos tūkstošus, baudīt moderno dzīvi, kura Latvijai pagaidām gāja garām. Daudzi meklēja piedzīvojumus vai bēga no bezjēgā paņemtajiem bankas kredītiem. Juris bija labs, pat izcils automehāniķis un varētu strādāt, un normāli dzīvot arī Latvijā. Andrejs ilgi neticēja, ka Juris Vācijā izsitīsies līdz nopietna uzņēmuma vadītājam. Arī otrs dēls, viņa vārdu nesošais Andrejs, tagad dzīvoja atsevišķi, un viņi ar Larisu bija palikuši lielajā mājā divi vien. Vientulības un tāda kā pamestības sajūta nomāca aizvien biežāk. Larisa bija viņa uzticamā līdzgaitniece.
