Šonedēļ es atkal daudz domāju par atļaušanos. Līdz šim uz cilvēkiem, kuri peldas aukstā ūdenī agri pavasarī, vēlu rudenī, skatījos mazliet ar apbrīnu, bet vairāk gan ar domu: nu tādi pustrakie, ar kuriem man nav pa ceļam. Kas viņiem liek atkal un atkal doties ūdenī, kad citi, satinušies siltos apģērbos, vislabprātāk sēž siltā mājā un mīļi glauda sildošos radiatorus? Kā visvieglāk to uzzināt? Izmēģinot! Tikai tā var mēģināt saprast visus ”kāpēc”.
Saklausījusies kolēģes – piecdesmitgadnieces, kurai ir gluda āda un modeles augums, padomus, ka svarīgi ir, lai pirms peldes būtu silti, bet divkārt svarīgāk ir, lai arī pēc peldes būtu silti, nodrošinājusies ar siltu džemperi un vilnas zeķēm, dodos mēģināt. Lai arī ir tikai augusta beigas, laikapstākļi jau ir pietiekami rudenīgi, katrā ziņā pie Gaujas nav neviena peldētgribētāja. Lai savu nodomu īstenotu un man nebūtu atkāpšanās iespēju, paņemu līdzi suni – viņš gan nekādu sajūsmu par manu ideju neizrāda, tomēr paklausīgi stāv aukstajā ūdenī. Viņam – līdz kaklam, – man līdz ceļiem. Šo dziļumu par peldi nosaukt vēl nevar, bet atkāpties es nedrīkstu! Ūdens ir auksts, ļoti auksts un vēl aukstāks! Soli pa solim, lēnām, līdz brīdim, kad esmu līdz zodam ūdenī. Un tad es jūtu – ūdens patiesībā ir silts. Lai gan sajūtu tādu kā nelielu durstīšanu, sāku plunčāties. Suns pa to laiku jau ir aizmucis, sparīgi purina un žāvē kažoku. Un tad uzrodas viņi – apbrīnotāji. Skat, tā dullā peldas! Kārtīgi izdzīvojusies pa ūdeni, pieņēmusi apbrīnas saucienus, dodos ārā un slaukos. Sajūta ir fantastiska!
Tagad katru rītu pamostos un gribu to sajūtu “pēc tam”, ko dod aukstais ūdens. Tas ir mundrums un apziņa, ka es to varu. Atļaušanās un kārtējā uzdrīkstēšanās. Līdz šim no vilnas zeķēm nešķīros pat vasarā, iedomātu un reālu veselības problēmu dēļ, bet šobrīd gribu to visu mainīt. Lēnām, nenodarot pāri savai vienīgajai, mīļajai nierei, es turpināšu draudzēties ar auksto ūdeni. Pamēģini, un tu sapratīsi, ka sevi nav jāpārvar, nekas nav jādara pret savu gribu, ir tikai jāļaujas tam notikt!
