Šogad Gulbenes rajonā no 83 ierosinātajām krimināllietām par nelikumīgām mežu ciršanām prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai nodotas tikai 12.
Šogad Gulbenes rajonā no 83 ierosinātajām krimināllietām par nelikumīgām mežu ciršanām prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai nodotas tikai 12. Policijā uzskata, ka šādus noziegumus ir grūti atklāt tāpēc, ka Gulbenes virsmežniecība policijai novēloti ziņo par nelikumīgu koku ciršanu mežā.
“Bieži vien faktu konstatē, kad vairs nav iespējams aizturēt transportu, kas izved nelikumīgi nocirstos baļķus no meža. Tāpēc faktiski vairs nav iespējams noskaidrot, kas zāģēja kokus,” informē Gulbenes rajona policijas pārvaldes izziņas dienesta priekšniece Tatjana Misjurova.
Viņa pauž, ka līdzīga situācija šo noziegumu daudzuma un atklāšanas procentu ziņā ir kaimiņu rajonos – Balvos, Madonā, Alūksnē. “Mums ir meži, tāpēc arī koku nelikumīgās ciršanas problēma ir aktuāla. Nevar Austrumvidzemi salīdzināt ar Kurzemi, kur meži mazāk saglabājušies,” saka T.Misjurova.
Gulbenes virsmežniecības virsmežzinis Andis Caunītis pauž, ka Gulbenes rajonā valsts mežā patiešām kokus nelikumīgi cērt divreiz vairāk nekā Alūksnes un Valkas rajonā. Trīs gadījumos šogad bijušas ierosinātas disciplinārlietas mežniecību darbiniekiem, jo bijušas pamatotas aizdomas par dienesta pienākumu negodprātīgu pildīšanu. Tomēr viņš arī uzsver, ka “mežsargi nespēj nosargāt katru koku”. Turklāt, pēc A.Caunīša domām, nevar uzskatīt, ka Gulbenes rajonā valsts meža dienesta darbinieki strādātu divreiz sliktāk nekā citos rajonos.
A.Caunītis arī uzsver, ka nevar piekrist policijas viedoklim, ka mežu zādzības grūti atklāt, jo vairumā gadījumu par tām novēloti ziņots. “Gribētos zināt, cik ir “tukšu” lietu, kur nekas nav zināms – ne kas cirta kokus, ne kas izveda no meža,” saka viņš, pauzdams, ka tādu lietu policijā ir maz.
“Personīgi pats esmu bijis klāt, kad mežā pieķer šoferi ar nelikumīgu baļķu kravu, bet rezultāta nav. Citos gadījumos pēc pusgada vai gada atklājas nelikumīgas koku ciršanas gadījumi, taču lietu izdodas novest līdz galam (līdz tiesai),” stāsta A.Caunītis.
Viņš uzsver, ka mežu zagšanā jau “nestrādā marsieši”. Tomēr policijai izdodas atklāt tikai tos gadījumus, kad darbojušies “bomži vai dzērāji”. Mīņāšanās uz vietas sākas, kad “apakšā ir grupējumi”, jo tad izrādās, ka noskaidrot var vienīgi izpildītājus, ko A.Caunītis salīdzina ar taksometra šoferiem. Taču pasūtītājus noskaidrot nevar.
“Nereti nelikumīgās mežu ciršanas pasūtītāja ir firma, kas oficiāli reģistrēta Daugavpilī vai Rīgā, bet – uz bomža vai miruša cilvēka vārda. Blēži uz bomža vārda mežu zemesgrāmatā reģistrē trīs dienu laikā! Vai normāls cilvēks to var izdarīt? Bomži pie notāra regulāri iet slēgt darījumus. Ir kvītis, viltoti paraksti, kam var veikt ekspertīzi. Tomēr nereti lieta stāv policijā un nekust uz priekšu. Arī tiesā notiek tas pats. Tas tāpēc, ka mežcirtējiem ir labi advokāti, kas lietu izskatīšanu velk garumā,” saka A.Caunītis. Viņš pauž, ka nereti vainota tiek nepilnīgā likumdošana. Tomēr A.Caunītis uzskata, ka arī pēc esošās likumdošanas var strādāt sekmīgāk.
“Pagaidām bieži vien ir tā, ka atklājam meža zādzību. Nu un? Izšaujam gaisā lodi no lielgabala, bet tā ar svilpienu atgriežas atpakaļ stobrā,” saka Gulbenes virsmežniecības virsmežzinis.
