Kopš 1944.gada 5.janvāra esmu iestaigājis taciņu uz Gulbenes kapiem, kur manai sirdij dārgs ir mazs zemes laukumiņš. Pa šiem daudzajiem gadiem tur jau atdusas divi dēli un dzīvesbiedre.
Kopš 1944.gada 5.janvāra esmu iestaigājis taciņu uz Gulbenes kapiem, kur manai sirdij dārgs ir mazs zemes laukumiņš. Pa šiem daudzajiem gadiem tur jau atdusas divi dēli un dzīvesbiedre.
Katru gadu jūlijā pēdējā svētdienā un septembra otrajā sestdienā Gulbenes kapos bija dvēseļu svētki – kapusvētki un svecīšu vakars, kur pulcējās visi, kam bija iespēja šajās dienās būt kopā ar mūžībā aizgājušajiem mīļajiem. Pa šo ilgo laiku bija tikai pāris gadījumu, kad bezatbildīgi vadītāji mēģināja grozīt datumus, bet saņēma asu pretestību. Jābrīnās, kā gan Atis Bambāns mainīs datumu, kas ir bijis nemainīgs daudzus gadus. Šis datums nav jūsu patvaļīgai gribai pakļauts, par to teikšana ir tikai trīsdesmit tūkstošu mirušo dzīvajiem desmit tūkstošiem tuviniekiem! Tā ir tradīcija, ko reāli izveidojušas iepriekšējās paaudzes. Svecīšu vakars – tie ir pēdējie rudens ziedi, brīnišķīgais lapu zelts, rēnais, klusais rudens novakars, jau apdarītie rudens darbi. Jūs gribat svecīšu vakaru ieviest kailos koku un krūmu zaros, un pat ledū sasalušā zemē, un sniegā. Tad steidzīgi sapērciet kaltus un āmurus un baznīcā izdaliet, lai jūsu izdomātajā svecīšu vakarā zemē var izkalt caurumiņus, kur ielikt svecītes.
Kapusvētki un svecīšu vakars jebkurā novadā ir vienīgie reģionālie dvēseļu svētki, tāpēc tiem tik milzīga nozīme katra domājoša un jūtīga cilvēka dzīvē. Tie nav sīkumi. Vēsture stāsta, ka kādreiz baznīca sadedzināja uz sārtiem un sarāva uz moku ratiem tos, kas nepiekrita baznīcas dogmām un rīcībai, nosaucot tos par raganām un burvjiem. Kā būs šai gadījumā?
Savā, un domāju, ļoti daudzu cilvēku vārdā lūdzu – lieciet mieru Gulbenes kapusvētku un svecīšu vakara datumiem! Ja ļausiet vaļu spītam, tad baznīca tikai zaudēs.
