Lai nokļūtu Jaungulbenes pagasta “Selgās”, vispirms ir jābrauc garām Rijas kalnam, kur kopš pagājušajiem novada svētkiem par latvieša darba tikumu stāsta pagastu dāvātie amata rīki. Ineses Lesiņas un Ulda Vītola darbīgumu ģimenes mājā apliecina iekoptais pagalms un skaistās puķu dobes. Pa celiņu, kas ved uz dzīvojamo ēku garām saimniecības ēkām, kas paslēpušās simtgadīgo koku lapotņu paēnā, pretim cienīgi izsoļo Rūdolfs. Pēc suņa atrašanās vietas var nekļūdīgi pateikt, ka turpat kaut kur tuvumā rosās arī Inese. Aiz sevis atstādama tikko ceptu pīrāgu smaržu, viņa plaši atver lauku virtuves durvis, aicinot ienākt. Arī Uldis uz brīdi ir pārtraucis zāles pļaušanu. Turpat rosās abu vienpadsmit gadus vecā meita Marta Paula, kura par sevi lepni var sacīt, ka ir meitene ar skatuves pieredzi, jo pagājušo novada svētku lieluzvedumā viņa iejutās Bitītes lomā, bet šogad amatierteātru skatē ieguva titulu “Zelta aktrise”.
Dienas paiet skrējienā
Inese prāto, ka mājvietas nosaukumu “Selgas” izdomājuši tās iepriekšējie saimnieki, kuri, būdami kurzemnieki, piecdesmitajos gados visas ēkas būvējuši no pašiem pamatiem. Iebraucamā ceļa labajā pusē savulaik atradies Jaungulbenes pils barona ķieģeļu ceplis. Par tā godību vēl šodien liecinot ķieģeļu atliekas. Arī Inesei pazīstama kundzīte jau cienījamā vecumā stāstījusi, kā viņa ganījusi cūkas blakām ķieģeļceplim. Par māla iegulām liecina arī šodien jau apaugusī grava. “Īstenībā Jaungulbenē nopirkām citu māju. Es 1968.gadā esmu dzimusi Biksērē, bet Jaungulbenē dzīvoju kopš 1970.gada. Kad tika uzcelts Jaungulbenes arodskolas jaunais korpuss un kopmītnes, mana mamma, pēc profesijas pavāre, un tētis, būdams elektriķis, kā jauni speciālisti no Biksēres atnāca strādāt uz arodskolu. Sevi uzskatu par jaungulbenieti, jo mana vieta ir šeit,” saka Inese.
Uldis atceras, ka, ieraugot “Selgas”, abiem pieticis ar divām stundām, lai iemīlētu šo vietu. Tās sakopšanā ģimene ieguldījusi milzīgu darbu, tomēr viss vēl nav izveidots tā, kā pašiem gribētos. “Tolaik Uldim nebija pastāvīga darba, tāpēc viņš brauca strādāt uz Somiju. Es gaidīju nākam pasaulē Martu. Tad nu kopā ar vecākajām meitām un manu tēti, kura diemžēl vairs nav, attīrījām apkārtni no džungļiem un gravu no sadzīves atkritumu radītā kultūrslāņa. Izzāģējām daudz koku un krūmu. Lai gan Uldis tagad strādā asfalta ražotnē tepat Gulbenes novadā, mums tomēr tā īsti nesanāk apsēsties un, neko nedarot, tikai raudzīties apkārt. Nedēļas vidus paiet vienā skrējienā. Kur tad vēl sieviešu kora ”Liede”, folkloras kopas “Dadzes” un amatierteātra “Kuriozs” mēģinājumi,” stāsta Inese, kura ir sociālās aprūpes centra “Siltais” un tās struktūrvienības “Dzērves“ vadītāja. Šajā darbā Inesei noder savulaik iegūtā medicīnas māsas izglītība.
Dzīve līdzinājās vējdzirnavām
Mācoties Gulbīša vidusskolā, Inesei ļoti patikuši rokdarbi, jo arī abas omītes ir bijušas lielas rokdarbnieces – mazmeitai iemācījušas adīt jau trīs gadu vecumā, tāpēc Inesei šķitis, ka vēlas kļūt par darbmācības skolotāju. Viņa par šo ideju sapņojusi, bet tad, laikam iedvesmodamās no radiniekiem – mediķiem, beidzot vidusskolu, nebaidīdamās no ļoti liela konkursa – astoņi cilvēki uz vienu vietu, mēģinājusi iestāties tolaik Medicīnas institūtā, jau sirdī sildīdama sapni par pediatriju, tomēr beigās izskolojusies par bērnu medicīnas māsu. ”Pabeidzu medicīnas skolu ar sarkano diplomu. Tad gan Medicīnas institūtā varēju iestāties bez iestājeksāmeniem, bet man tik ļoti gribējās strādāt. Piedāvāja darba iespējas Ventspilī, Daugavpilī, bet gribēju tikai atpakaļ uz Jaungulbeni. Aizgāju uz Gulbenes slimnīcu, kur bērnu nodaļā man vietas nebija, tāpēc tika rasta iespēja strādāt ķirurģijas nodaļā operāciju zālē. Ar šausmām domāju, kur esmu nonākusi, ieraugot lielo instrumentu klāstu. Trīs dienas varēju ar tiem iepazīties. Bija sācies atvaļinājuma laiks, un manā dežūrnedēļā pirmā operācija bija naktī – ķeizargrieziens. Daktere Alise Bērziņa – dusmīga. Anesteziologs dakteris Aivars Kalniņš man klusītēm visu teica priekšā. Tad jau citā dienā sekoja kombainā ierauta roka, bānīša norauta kāja vīrietim. Īstas ugunskristības! Jau tajā laikā, kad Gulbenes slimnīcā nebija plānveida operāciju, daktere Līga Vebruāle piedāvāja piestrādāt arī Jaungulbenes lauku slimnīcā. Mana medicīnas darbinieces karjera beidzās tajā mirklī, kad apprecējos un piedzima vecākā meita Līna. Mans pirmais vīrs aizgāja bojā autoavārijā. Bijām nodzīvojuši kopā tikai trīs gadus. Tas bija liels trieciens. Paliku ar mazo Līnu viena. Mana dzīve vispār ir kā vējdzirnavas. Uldis man ir trešais vīrietis. No katra vīrieša – viens bērns. Otrais vīrietis bija neveiksmīgs gadījums, jo daudz dzēra. Piedzima meita Sabīne. Ar viņu nocīnījos astoņus gadus, līdz sapratu – vai nu es dzīvoju šeit un tagad, vai nedzīvoju vispār. Ar jaunākās meitas Martas tēti esam kopā jau septiņpadsmit gadus. Tagad man blakām ir mans īstais vīrietis un ir trīs burvīgas meitas, kura katra ir raksturā citādāka,” Inese ļaujas dzīves atklāsmei.
Divdesmit sešus gadus vecā Līna pēc profesijas ir mediķe un strādā Vācijā. Līna apmaiņas programmā aizbraukusi uz Bulgāriju un iepazinusies ar puisi, kurš strādā par ārstu- fizioterapeitu. Lai kā Inese pretojusies šīm attiecībām, tomēr viss noticis, kā bijis lemts. Abi izvēlējušies labāko vidusceļu – dzīvot un strādāt Vācijā. Inese un Uldis, kurš iemīlējis arī abas vecākās Ineses meitas, bieži brauc ciemos pie Līnas. “Divas stundas ar lidmašīnu, un esam klāt,” smaida Uldis. Vidējā meita Sabīne šogad Latvijas Universitātē beigs Juridisko fakultāti. “Sabīne ir absolūti pretēja Līnai, kura ir ēteriska būtne. Sabīne ir domātāja. Ja man, piemēram, rodas neskaidrības par kādu juridisko jautājumu, varu pajautāt Sabīnes domas,” Inesei ir pamats lepoties.
Abi esam darba cilvēki
Nav brīnums, ka Inese ar prieku iesaistās sabiedriskajās aktivitātēs, jo ir pati izaugusi sabiedriski aktīvā ģimenē. Bērnības gados Inese brīvo laiku, mammas Vijas Žubules mudināta, aizpildījusi, Jaungulbenes arodskolā spēlējot kokli, runājot dzeju, dejojot. Tieši tāpēc arī tagad ģimenē valda šī saskaņa, jo arī Uldis nav mājās sēdētājs. Lai atkal uzņemtu enerģiju, Inese no darba brīvajā laikā metas iekšā puķu dobēs. “Ir brīži, kad es sabrūku. Domāju – viss. Neko vairāk nevaru izdarīt. Nedarīšu. Kam man visu to vajag? Tad saprotu, ka nekas jau nav citādāks kā citiem, tāpat neko nemainīšu, vai nu pukojos, vai ne. Ceļos un eju atkal,” saka Inese.
Uldis smejas, ka arī varētu dziedāt korī, bet pagastā – tikai sieviešu koris. Toties viņa sirdslieta ir automašīnas. Tāpēc Uldis uzbūvējis atsevišķu ēku, kur brīvajā laikā nodarboties ar šo vaļasprieku. “Mēs abi esam darba cilvēki, tāpēc īsti nemaz neprotam atpūsties,” prāto Inese, bet Uldis papildina, ka ”Selgās” pat suns Rūdolfs esot labsirdīgs tikai tāpēc, ka te vienmēr sabraucot daudz draugu un radu. Tuvojas Jāņi, un jau šobrīd zināms, ka ciemos ieradīsies Ineses tēva radi no Kurzemes. “Kad ciemos atbrauc meitas ar savām otrajām pusēm, Ulda brāļi ar savām ģimenēm, tad klēts, kur visus izguldinām, gandrīz jau kļūst par šauru. Mums ļoti patīk uzņemt viesus, jo kam tad te visu veidojam un iekārtojam? Visi vienmēr saka, ka garšīgi gatavojam ēst, ka esam viesmīlīgi,” aizrautīgi stāsta Inese un Uldis.
Pagājušajā vasarā “Selgās” svinētas arī Līnas kāzas. Meita vēlējusies, lai tās notiktu tikai mājas pagalmā, nevis kādā viesu namā. Inese gan sākumā izsaukusies: “Ak, Dievs, kā mēs te visu savāksim, sakārtosim, kā izvietosim cilvēkus! Izpļāvām savu lielo pļavu, sacēlām teltis, prātojām, ko iesāksim, ja līs lietus. Mazliet arī lija. Mēs ar Uldi gandrīz netikām gulējuši. Bija daudz jauniešu, tāpēc jautrības netrūka,” stāsta Inese. Viņa priecājas, ka netālu no “Selgām” dzīvo viņas un arī Ulda mamma, bet mājas pieskatītājas loma iedalīta Ineses vecmāmiņai, kura ir liela adītāja.
Grūti pieņemt lēmumus
Inese pēc horoskopa ir Svari, tāpēc viņai nenākas viegli pieņemt atbildīgus lēmumus. Tieši tā bijis, saņemot piedāvājumu kļūt par sociālās aprūpes centra “Siltais” vadītāju, lai gan viņa jau pirms tam zinājusi, kādi ir sociālā darbinieka pienākumi. Iedrošinātājs bijis Uldis, kurš spējis pārliecināt, ka tas būs pa spēkam. “Man bija mācību stundas arodskolā, pienākumi bērnudārzā un vēl citi darbi. Skraidīju kā vāvere ritenī. Lielās meitas izauga, bet es to pat īsti nemanīju. Aizgāju uz darbu – viņas vēl gulēja, atnācu mājās – viņas jau gulēja. Marta gan mums ir luteklīte-puteklīte,” Inese uzlūko meitu. Viņa sociālās darbinieces gaitas uzsākusi Jaungulbenes sociālās aprūpes centrā, kur visu nācies izzināt no nulles. No maza aprūpes centra pāriešana uz “Silto” šķitusi kā ieiešana citā pasaulē. Tagad Ineses vāveres skrējienu papildina arī braukšana uz aprūpes centru “Dzērves” Daukstu pagastā. “Man ir svarīgi katru darbu paveikt kārtīgi, nevis pa roku galam. Jau šobrīd jūtu, ka “Dzērvēs” darbiniekiem manis pietrūkst,” uzskata Inese.
Atliek tikai dzīvot
“Dievs vienmēr liek daudz darīt tiem, kuri to spēj. Tad, kad Marta saslima ar cukura diabētu, man šķita, ka zem manis ir atvērusies zeme, ka man tur ir jāiekrīt. Tajā brīdī pie manis atnāca brālēns, kurš tikko bija pazaudējis mazu bērniņu. Viņš man jautāja: “Inese, tev neviens taču neteica, ka ar to beidzas ceļš? Tev ceļš nebeidzas, ir tikai ar kaut ko jāspēj sadzīvot.” Tad sapratu, ka es spēju tikt ar visu galā, ka man blakām ir cilvēks, kurš mani mīl un saprot. Vecmamma no Latgales atnāca dzīvot pie mums – ir, kas Martu sagaida no skolas. Mamma ir blakām. Kad mans tētis bija dzīvs, viņš sekoja, lai meitenes izmācītos. Pie viņa varējām doties pēc padoma visos dzīves jautājumos. Es vienmēr saku, ka man ir labi, visa pietiek, ar visu tieku galā. Dievs man ir devis skaistu vietu uz šīs zemes – Latviju, manas mājas, manus cilvēkus apkārt. Atliek tikai dzīvot un būt stiprai,” saka Inese.
