Klāt atkal jūnijs un 14.datums, kad 61 gadu atpakaļ Gulbenes sliežu ceļš dunēja, aizvedot cilvēkus restotos vagonos uz austrumiem pretī postam un iznīcībai.
Klāt atkal jūnijs un 14.datums, kad 61 gadu atpakaļ Gulbenes sliežu ceļš dunēja, aizvedot cilvēkus restotos vagonos uz austrumiem pretī postam un iznīcībai. Atgriezāmies tik maz, kaut gan visi cerēja pārnākt.
“Es pārnākšu, kad upe lēnām aizsalst,
Vai varbūt arī tad, kad puteņos jau sniegs,
Es pārkāpšu pār visiem asiem žogiem,
Es pārnākšu, vienalga, kad tās būs.”
Ar šīm M.Stradiņas rindiņām sākās arī bijušo sibīriešu trešais saiets 25.maijā Jaungulbenes “Agrumos”. Šoreiz bijām 34, galvenokārt 1949.gadā no Gulbenes un Alūksnes rajoniem nometinātie Tomskas apgabala Parabellas rajonā. Mēs pārnācām, bet daudzi palika Sibīrijas taigā, citi nesagaidīja šo dienu un mieru ir raduši dzimtenes kapsētās. Arī Mierakalna kapos viņu jau 23, tāpēc pēc klusuma brīža ceļš veda turp, lai noliktu ziedus un pateiktu mīļu vārdu.
Arī šoreiz visi, kuri vēlējās tikties, nevarēja ierasties – nespēks, slimības, transporta trūkums un citi iemesli. Emma Priede – Mālkalne, kas piedalījās pirmajā saietā 1990.gadā un visos trijos Ikšķilē šoreiz atsūtīja mums sirsnīgu vēstuli, kurā raksta: “Mīļš sveiciens jums visiem, kas šodien atkal kārtējo reizi varat būt kopā, kavēties atmiņās un dalīties domās par mūsu šodienas dzīvi. Ai, cik dārga mums bija Dzimtene pirms 53 gadiem, kad to bijām zaudējuši. …Es biju zaudējusi visu savu dzīvi, bet tomēr izdzīvoju. Bez kapeikas naudas, bez kumosa maizes, bez pieklājīga apģērba, ar Tomskā dzimušu dēliņu pie krūts un aklu 80 gadus vecu, slimu tēvu pie rokas. Nedomāju par grūtībām, nebija kam žēloties. Es izdzīvoju, bet zaudēju sešus mēnešus veco dēliņu. 1952.gada janvārī guldīju tēvu blakus dēliņam Novikovas kapsētā.”
Sirsnīga bija mūsu tikšanās, par kuru paldies Pauļu ģimenei un Veltai, kas neliedza telpas un sirsnīgi uzņēma. Bijām atkal kopā, citi tikās pirmo reizi pēc Sibīrijas gadiem. Tik daudz jāpārrunā. Netrūka arī dziesmu un dejošanas. Nākamgad nolēmām tikties maija beigās Smiltenē pie Ragu ģimenes.
Prieks, ka Gulbenes rajona politiski represētie daudz dara, lai saglabātu piemiņu. 25.martā un 14.jūnijā esmu bijusi pie Gulbenes stacijas un redzējusi svinīgos pasākumus. Arī manai ģimenei moku ceļš 1949.gada 25.martā sākās šeit. Paldies Dievam, visi atgriezāmies.
28.maijā iepazīstināju Vestienas pagasta pensionārus ar Gulbeni, apmeklējām Liteni, paldies bijušajam skolas direktoram Jānim Zvaigznem, kas pastāstīja Litenes vēsturi, kā arī par notikumiem 1941.gadā. Kopīgi izstaigājām Latvijas virsnieku bijušo nometnes vietu un klausījāmies stāstījumu, katrā piemiņas zīmes pakājē iededzām svecītes. Neviens nevarēja palikt vienaldzīgs, skatot “Sāpju sienu” Litenes kapsētā. Paldies liteniešiem par rūpēm piemiņas vietu sakopšanā. Mēs tās apmeklējām pirmo reizi, bet atmiņā paliks sūnu paklājs un egļu šalkas silā. Domāju, ka arī šogad 14.jūnijā Litene sagaidīs viesus no dažādām vietām, lai atcerētos tos, kurus glabā Litenes zeme, kā arī tos, kurus glabā mūžīgs sasalums vai tumšo Sibīrijas upju dzelme.
