Šī tiesas prāva ir nokavējusies par daudziem gadu desmitiem, tāpēc tajā vairs nevar piedalīties ne apsūdzētie, ne cietēji, jo viņu vairs nav dzīvo vidū.
Šī tiesas prāva ir nokavējusies par daudziem gadu desmitiem, tāpēc tajā vairs nevar piedalīties ne apsūdzētie, ne cietēji, jo viņu vairs nav dzīvo vidū. Bet tiesas prāvā var piedalīties liecinieki – ar savu sāpi un atmiņām.
“Ceļ un atjauno pieminekļus pasaules iekarotājiem, sākot no bīskapa Alberta līdz Pēterim Pirmajam, bet tas piemineklis, kas ir nozīmīgs gan latvieša, gan cittautieša sirdij, vientuļi sēro pie Torņkalna stacijas. Ne tur nokļūsi iebraucis no laukiem, ne pasēdēsi, ne atcerēsies, lai gan ir, ko atcerēties,” saka lejasciemiete Baiba Berkolde, sākot stāstījumu par tuvinieku skaudrajām likteņgaitām. Viņa ir viena no lieciniecēm šajā tiesas prāvā.
Pirmā liecība
Alūksnes rajona Veclaicenes pagasta “Lejasbeņķos” ir agrs un pelēks pavasara rīts. Tas ir viens no pirmajiem pēckara pavasariem. Lielākajā daļā pagasta māju nav apgādnieka. Tie ir vai nu krituši karā, vai ceļ rūpnīcas Urālos un Sibīrijā. Peļņu viņi nesūta ģimenēm Latvijā, bet ģimenes mēģina kaut ko atlicināt no skopā maizes kumosa komunisma cēlājiem. Arī mans tēvs ir projām. Ar māsu esam par mazām, lai saprastu, kāpēc tēva nav mājās? Kāpēc mammīte tik bieži raud? Kāpēc viņai ar vectēvu divatā jātiek galā ar lauku darbiem? Kāpēc mamma aiznes pārdot balto, skaisto kāzu kleitu un gredzenu? Mēs zinām, ka māsiņai vajadzīgas zāles, jo viņai ir slimība ar dīvainu nosaukumu – rahīts. Māsiņai bieži trūkst elpas. Viņa tēti nav redzējusi, jo piedzima dažus mēnešus pēc tam, ka tēvu aizveda “lielajā peļņā”.
Vectēvs – latviešu zemnieks, spēcīgs, kluss, ar lielu bārdu. Nevienam nekad ļaunu nedarījis, bija spiests nolikt galvu kūtī blakus zirgam, jo kādam garāmejošam krievu zaldātam, kas pārlaida nakti mūsu siena šķūnī, neiepatikās šis “latviešu fašists”.
Pamostamies no mammītes raudām. Viņa mēģina istabas durvīm aizbīdīt priekšā kumodi, tad metas uz balkona durvīm un necilvēcīgā balsī kliedz. Paldies Dievam, pa šoseju garām iet kaimiņš… Trīcēdamas ar māsiņu tupam gultā, jo durvis ir vaļā, plīts nekuras, nav arī mūsu drauga sunīša. To atrod nodurtu salmu kaudzē.
Atmiņā nākamā aina. Istaba pilna ar cilvēkiem formas tērpos. Izrādās, tie ir tā dēvētie istrebiķeļi. Vectēvs nogalināts. Viņu atrod kūtī ar nocirstu galvu, bet slepkava pēc tam ienācis virtuvē un mierīgi mielojies pie noslepkavotā saimnieka galda. Bērēs vectēvs guļ zārkā kā aizmidzis, tikai galva ir apsaitēta. Atceros, ka visu laiku domāju, ka viņš kā parasti atlaidies diendusā, tikai kāpēc ir tik daudz cilvēku, kuri runā čukstus un staigā klusi. Slepkavam piespriež trīs gadus, bet jau pēc gada ir amnestija. Viņš tiesā ir izbrīnīts par to, ka saņem sodu, jo četros kara gados viņš ir nošāvis simtiem cilvēku. Kādu taisnību tiesā var gūt leģionāra māte un sieva ar diviem maziem bērniem, ja dēls un vīrs uz pieciem gadiem ievietots koncentrācijas nometnē Ņižņijtagilā?
Otrā liecība
Drūms, pelēks marta rīts. Tā ir sagadījies, ka marta rīti mūsu ģimenei nesuši nelaimes. Abas ar māsu esam saģērbtas jaunajos vadmalas mētelīšos un priecājamies, jo mamma stāsta, ka mums laikam būs jābrauc tālu, tālu. Man pirmā doma ir – brauksim pie tēta, pie papīša, kā mēs ar māsu viņu saucam. Istabas stūrī noliktas dažas pauniņas, kā jau pirms tāla ceļa. Vairākas kaimiņu un radu tantes raud. Mājās nav vecāsmammas. Viņa ar zirgu norīkota šķūtīs. Man kā bērnam paskaidrots, ka viņai kaut kas jāved. Saprotu, ka tas nav nekas labs, ja visi tā raud. Otīlijas tante stāv pie loga un klusām saka: “Brauc!” Mēs metamies pie loga. Tur paveras aina, kas uz mūžu iespiežas manā, sešgadīga bērna, atmiņā. Pa šoseju virzās drūmu, pelēku pajūgu rinda. Pajūgos kā lieli, pelēki gājputni sēž cilvēki – sievietes un bērni. Baismo sajūtu pastiprina tas, ka sievietes ar lielajiem lakatiem ir apsegušas bērnus. Vēlāk izrādās, ka šie gājputni dzimteni pamet pavasarī. Daudzi no viņiem vairs nekad šeit neatgriežas. Bet tie, kas atgriežas, uz mūžu ir zaudējuši tēva mājas…
Arī mūsu vecāmāte ir vedējos. Pēc tam viņa stāsta, ka sirds gandrīz pārstājusi pukstēt brīdī, kad braukuši garām mūsmāju ceļam – iegriezīsies vai aizbrauks garām. Mūsmājām tajā rītā pajūgi aizbrauca garām. Šoseja veda pret kalnu. Vēl tagad, pēc tik daudziem gadiem, es skaidri redzu, kā šie pajūgi aizbrauc tieši pelēkajās marta debesīs…
Trešā liecība
Pēc daudziem gadiem uzzināšu, ka tajā marta rītā pelēko pajūgu rinda neaizbrauca garām mana nākamā vīra mājām – Lejasciema pagasta “Bozemniekiem”. No tām kā sevišķi bīstamus jaunās valsts noziedzniekus aizveda vectēvu un vecomāti, kā arī viņu vedeklu ar mazgadīgiem bērniem. Vīra māsiņu aizveda no klases, pārtraucot mācību stundu. Vīratēvs, kurš bija brīdināts, iepriekšējā vakarā bija paslēpies, jo tikko bija atgriezies no Kolimas. Uzzinājis, ka paņemta visa ģimene, viņš tajā pašā vakarā devās uz Gulbeni un brīvprātīgi pieteicās “ceļojumam”.
Marta rītā “Bozemnieku” pagalmā paliek rejošs suņuks, plītī deg uguns, kūtī paliek govis un zirgi. Mājās saimniekus pēc gadiem sagaida tikai suns, kuru pieņēmuši radinieki. Bērnību mans nākamais vīrs pavada tālā taigas ciematā pie Amūras, mācīdamies krievu skolā un nepazīdams savu dzimteni. Vislielākās mokas izcieš vectēvs, kurš vēlas atdusēties dzimtajā zemē, bet atgriešanās brīdi nesagaida.
Ceturtā liecība
Mūsmāju pagalmā atkal ir skumjš rīts. Vecāmamma no staļļa pagalmā izvedusi mūsu skaisto zirgu Dukātu – palīgu, barotāju un galveno darbarūķi. Atbraukuši sveši onkuļi, lai vestu Dukātu uz kopējo kūti, jo tagad nevienam nedrīkstēs būt pašam savs zirgs. Ir nodibināts kolhozs, kurā visi tagad strādās un vēlāk arī dzīvos kopā. Esmu paņēmusi maizes garoziņu un dodu to kā ceļamaizi Dukātam. Neviens vēl nenojaušam, cik grūts liktenis gaida ne tikai cilvēkus, bet arī lopus.
Vēl kāda atmiņu aina. Tīrumā sievietes plūc linus. Mēs, bērni, ar zirgiem linus vedam uz dīķa malu. Kāds nu izskatās mūsu lepnais skaistulis! Sāp sirds par darbā nodzīto zirgu, tāpēc mamma cenšas vismaz tajās dienās, kad zirgs strādā mūsu tīrumā, Dukātu pabarot un nedaudz palutināt. Varbūt tāpēc šodien nelasu grāmatu “Melnais skaistulis”, nevaru skatīties arī filmu, jo tad es raudu.
Piektā liecība
Ar mammu un māsu ejam uz veikalu, jo ir zināms, ka šodien veikalā būs cukurs. Katram dos 200 gramus, bet rindā pašam jābūt klāt. Veikals no mājas atrodas trīs kilometrus tālu. Ir pavasara šķīdonis. Māsiņai tikai trīs gadi, bet arī viņai jāiet. Vēl tagad nesaprotu, kā mamma to spēja paveikt. Veikals un tā apkārtne bija pilna ar cilvēkiem. Jau gandrīz esam pie letes, kad māsiņai biezajā mētelītī kļūst slikti. Mamma ar viņu ir spiesta doties ārā. Es palieku rindā. Mana seja ir vienā līmenī ar pieaugušo groziem un kulēm. Kāds grozs sāpīgi skrāpē man seju, bet zinu, ka nedrīkstu atstāt vietu. Mamma ar pūlēm iespraucas atpakaļ rindā, bet māsiņa rindā atgriezties negrib. Saņemam 400 gramus un, skumju māktas, dodamies atpakaļ tālajā ceļā. Tā gribas palaizīt cukuru, jo uz mēles visu laiku ir biešu sīrupa salkani saldenā garša, bet zinu, ka nedrīkst. Tas jāsūta tētim uz Urāliem, jo mums vismaz ir maize un kartupeļi, bet tētim nav arī tā. Uzmanu māsiņu, lai viņa neiebāž pirkstiņu cukura tūtē. Uz mūžu manī paliek šī sajūta – vispirms otram, tad sev.
Sestā liecība
Paciņas nosūtīšana tēvam uz Urāliem bija grūts uzdevums. Pirmajos gados paciņas vispār nepieņēma. Atceros, kā mamma kopā ar vairākām kaimiņienēm gatavojās tālajam ceļam uz Pleskavu. 100 kilometri kājām turp un tikpat atpakaļceļā ar vairākām paciņām uz muguras. Pašas nesējas – neēdušas un negulējušas. Gar ceļa malām tukšas un sagrautas mājas. Mamma stāstīja, ka Pleskavas tuvumā bijusi tikai viena zemnīca, kur viņām ļauts pārgulēt uz zemes, par to samaksājot ar gabaliņu žāvēta speķa. Arī Pleskavā valdījis trūkums. Pastā bieži vien likuši gaidīt vairākas dienas. Pēc atgriešanās no tālā ceļa, mājās šīs sievietes gaidīja smags darbs, izsalkuši bērni un nespēcīgi vecāki. Kur ir tie cilvēki, kas šodien uzcels pieminekli šīm latviešu sievietēm. Sievietēm, kuras uzticīgi gaidīja mājās vīrus. Varbūt šīs sievietes ir lielākas varones, cieņas un apbrīnas vērtākas, nekā visu apbrīnotās slepkavas “nikitas” un “aleksas”, kuras, aci nepamirkšķinot, šauj uz cilvēkiem, vai tās ekrānu varones, kuru vienīgais mērķis – ielīst kāda cita gultā. Jā, viņas nebija skaistules, nomocījušās, elles mokām cauri izgājušas, bet viņas bija mūsu mātes un vecāsmātes. Tīras, gaišas un uzticīgas! Mēs daudzām nepaspējām pateikt paldies.
Septītā liecība
Ir vēls vakars. Mammīte un vecāmāte mūs abas ar māsu pamodina, pēc daudziem gadiem pirmo reizi raudot prieka asaras. Istabā sēž pavecs, vājš vīrietis pelēkā kamzolī ar īsi apcirptiem matiem. Mammīte saka: “Tas ir papītis, viņš ir atgriezies!” Mēs neejam viņam klāt, ir mazliet bail un neērti no svešā cilvēka, kurš sēž un raud. Paiet krietns laiks, kamēr no jauna iepazīstam tēti, kurš ir atgriezies no Urāliem, no Kušvas, kur piecus gadus cēlis metalurģiskos kombinātus. Vai gan viņam un simtiem tūkstošu “brīvprātīgiem” arī nepienācās akcijas no šiem uzņēmumiem, jo viņi bija tie, kas ar kailām rokām uzcēla varenās valsts rūpniecību. Uz viņu kauliem balstās metalurģiskā varenība.
Tēvs ir atgriezies. Nu varētu sākties mazliet vieglāka dzīve, bet atkal mūsmājās ir drūma pavasara diena. Tēvs un māte ir atgriezušies no kolhoza sapulces. Izrādās, mums uz visiem laikiem ir jāatstāj tēva mājas, jo mēs nederam kolhozam, esam pārāk pretvalstiski radījumi. Tikai vēlāk uzzinām īsto patiesību. Kolhoznieki, zinot, ka tēvam ir godīga cilvēka slava, gribēja viņu iecelt par grāmatvedi. Tas nepatika, tāpēc spriedums gatavs – nav atļauts dzīvot savās mājās. Tas bija drausmīgs spriedums lauku cilvēkiem, kuri nebija raduši klejot no vienas vietas uz citu, meklējot laimi, kā to tagad daudzi mēdz darīt. Pēc tam vecāki visu mūžu bija pateicīgi šim lēmumam. Lai gan dzīve pamazām uzlabojās, vecāmāte cītīgi strādādama, visu laiku palika parādā kolhozam.
Astotā liecība
Ir 2001.gads. Apes vidusskolas 1961.gada izlaiduma absolventi esam sapulcējušies uz tikšanos. Mēs stāstām par savu dzīvi un pirmo reizi runājam par tēvu likteņiem. Vecāki mūs, bērnus, saudzēja, cenšoties neuzvelt atmiņu un bēdu nasta. Mēs bijām jauni, rosīgi, dzīvespriecīgi. Mums bija jādzīvo tajā valstī, tāpēc vecāki centās neradīt liekas problēmas, lai gan no 22 skolēniem 17 tēvi bija leģionāri. Esam pateicīgi vecākiem par to, ka šodien mūsu sirdīs nedzīvo naids un atriebība.
Lejasciemietes Baibas Berkoldes atmiņu stāstījumu pierakstījusi Malda Ilgaža
