“Baltijas ceļš” bija fenomens, kurš visai pasaulei parādīja, kā trīs mazas valstis, neskatoties uz nāciju dažādību, radīja garīgo vienotību kā valstu iekšienē, tā arī starp valstīm. Tas pierādīja, ka arī mazās valstīs var dzīvot garā lielas un dižas tautas. Tik vienkāršais žests – pasniegt otram cilvēkam roku, lika saprast, ka patiesībā Baltijas valstu kopība ir daudzkārt lielāka, nekā paši dažreiz to izjūtam. To pirms 20 gadiem “Baltijas ceļā” kopā ar 2 miljoniem akcijas dalībnieku apzinājās arī daudzi mūsu novada iedzīvotāji. Viņu atmiņas pamazām sāk bālēt, bet iekšējās sajūtas nav zudušas arī šodien.
Tas bija interesants laiks
Lejasciemietis Sarmis Mednis, kurš gadu pēc “Baltijas ceļa” ievēlēts par Augstākās padomes deputātu, joprojām glabā atmiņas par 20 gadus veco vēstures faktu. Viņš 1989.gadā Lejasciemā vadīja vietējo Tautas frontes nodaļu un organizēja braucienu uz “Baltijas ceļu”. Lielais autobuss bijis cilvēku pilns. “Mazākais akcijas dalībnieks bija mans mazdēls Rolands, kuram tolaik bija gads un trīs mēneši. Atceros, ka kādreizējā tirdzniecības darbiniece Ilga Ivanova bija sagatavojusi sarkanbaltsarkanas lentītes, kuras tika izstieptas, lai nekur cilvēku ķēdē nerastos pārrāvumi. Līdzi bija paņemti radiouztvērēji, lai dzirdētu, kas notiek citās Latvijas vietās. Pa ceļam dziedājām dziesmas un apspriedām ar politiku saistītus jautājumus. Tas bija interesants laiks. Tolaik mums visiem bija viena vēlme – lai neiznīkst latviešu tauta, lai saglabājas latviešu valoda. Arī Augstākajā Padomē par to iestājāmies,” stāsta Sarmis. Viņa dzīvesbiedre Inta Balode ar lepnumu papildina, ka posmā, kur “Baltijas ceļā” stāvējuši lejasciemieši, pārrāvuma nebijis.
Inta stāsta, ka cilvēki sadevušies rokās, izvietojušies uz šosejas ass līnijas, bet autobusi un vieglās automašīnas novietotas abās pusēs brauktuves malās, lai netiktu traucēta transporta kustība. “Tomēr tajās desmit minūtēs neviena automašīna garām nepabrauca. Akcijas laiks visiem šķita svinīgs un ārkārtīgi nozīmīgs. Visi jutāmies vienoti un priecājāmies par tiem, kuri bija atbraukuši. Īpašs gandarījums bija, ieraugot, ka ir atbraukuši arī paziņas, radi un draugi no citām vietām. Es satiku māsu ar ģimeni un savu mammu. Māsas vīram šis pasākums bija ārkārtīgi nozīmīgs, jo viņš desmit gadus bija pavadījis Sibīrijā,” piebilst Inta.
Atpakaļceļā daudzi akcijas dalībnieki, emociju saviļņoti, bija apstājušies pie Gaujas, atkal skanējušas dziesmas, raisījušās sarunas, deguši ugunskuri. “Bet mēs steidzāmies mājup, jo mazais Rolands kļuva nemierīgs,” stāsta Sarmis. Viņš domā, ka otrreiz tik liela emocionāla pacēluma, kad būtībā mainās sabiedriskā iekārta, vairs nebūs. “Tāds notiek reizi simts gados. “Baltijas ceļš” ir pielīdzināms divām revolūcijām – ekonomikā un politikā, kas notikušas bez asins izliešanas,” prāto Sarmis. Ja atkal vajadzētu piedalīties līdzīgā akcijā, Inta atzīst, ka to nedarītu, jo tajā šobrīd nesaskata jēgu. “Man šķiet, ka valsts ir tik tālu nolaista gan ekonomiski, gan morāli, ka cilvēkos ir zudusi ticība. Protams, ja būs vēl daudz, daudz sliktāk, tad gan esmu pārliecināta, ka tauta atkal vienoti apliecinās savu spēku,” uzskata Inta. Sarmis gan piebilst, ka noteikti sekos “Baltijas ceļam” veltītajiem atceres pasākumiem. “Ja vien man to atļautu veselība, arī pats kopā ar citiem noskrietu kilometru. Ceru, ka latviešu tautas vienotība atkal būs sajūtama nākamajā gada, kad notiks Saeimas vēlēšanas. Mēs nedrīkstam nevienam atdot to, ko paši esam izcīnījuši,” uzsver Sarmis.
Esmu Latvijas patriots
Gulbenietim basketbolistam Artūram Brūniņam tolaik bija tikai 7 gadi, tāpēc “Baltijas ceļā” viņš sadevās rokās ar savu mammu un tēti. Artūrs atceras, ka ļoti lepojies un pēc tam skolā visiem stāstījis par piedalīšanos akcijā. “Man kā mazam zēnam tas šķita ārkārtīgi liels pasākums, kā ļoti tāla ekskursija uz nezināmu vietu, tik daudz cilvēku un automašīnu. Kur tad vēl ugunskuri, līdzi paņemto sviestmaižu ēšana! Tur bija arī citi bērni. Atceros, ka mēs mazliet padraiskojāmies pie ugunskura, bet tas nebija nekas liels. Laikam jau paši arī sapratām, ka tas ir nopietns, nevis izklaides pasākums, ka neesam atbraukuši vienkārši dauzīties. Man kā puikam zemapziņā tomēr bija svētku noskaņa. Arī šodien es jūtos lepns, ka esmu piedalījies “Baltijas ceļā”. Par to varēšu pastāstīt arī saviem bērniem,” saka Artūrs. Ja latviešu tautai atkal vajadzētu vienoties kopīgā akcijā, tad Artūrs noteikti atkal būtu starp atbalstītājiem. “Jā, es esmu Latvijas patriots, jo Latvija ir mana dzimtene. Nekur nav labāk kā Latvijā! Man ir bijusi iespēja iepazīt arī citas valstis, bet nekur nav tik labi, kā mājās,” pārliecināts Artūrs.
To darītu tikai cilvēku vārdā
Anna Ignatāne no Stradu pagasta ”Baltijas ceļā” piedalījās kopā ar abiem dēliem, tolaik Gatim bija 7, Edgaram – 6 gadi. “Tolaik strādāju 26.ceļu būvniecības pārvaldē. Braucām kopā ar kolektīvu. Mums bija norādīts, ka jāstāv ceļa Smiltene – Valka ceļa posmā. Mūsu posmā bija arī smiltenieši un valmierieši. Konkrēti vietu vairs neatceros. Mums bija līdzi Latvijas karogs, satiksme bija apstādināta. Tā bija vienreizēja sajūta, kad, sadevušies rokās, ļāvāmies patriotisma jūtām,” atceras Anna. Viņa par notiekošo stāstījusi arī dēliem. Tiesa, mazajam Edgaram tas viss līdzinājies šovam. “Vīrs mums līdzi nebrauca, bet es uzskatīju, ka man un dēliem ir jābūt klāt valsts atmodas pasākumā. Domāju par to, kā tas būs, kad mani bērni sāks dzīvot brīvā un skaistā Latvijā. Klusībā biju lepna, ka spēju viņiem parādīt, kā šī brīvība tiek panākta, jo mēs piedalījāmies arī manifestācijā Mežaparkā. Edgars šodien notikušo neatceras, bet Gatis vēl saglabājis atmiņas par sadošanos rokās un stāvēšanu,” stāsta Anna. Ar desmit minūšu ilgo akciju viss vēl nebeidzies, jo cilvēki bijuši emociju pārpilni, tāpēc ilgi nebeigušas skanēt dziesmas par līgojošajiem priežu mežiem un Tēvuzemi, kur “tīklus pelēkos auž zirneklīts”. “Absolūti svešus cilvēkus vienoja dziesma, jo negribējās šķirties. Arī vakars bija ļoti silts, rietēja saule. Mūsu autobuss bija novietots pie kādas mājas, kuras saimniece mūs cienāja ar āboliem. Apzinoties, ka esam vienoti visā Baltijā, sajūtas bija vārdos neizsakāmas!” atceras Anna.
Ja atkal vajadzētu stāvēt “Baltijas ceļā”, Anna to darītu tikai latviešu tautas dēļ. “Es iestātos par cilvēkiem, nevis par valdību, kura būtībā ir izpostījusi Latviju. Mani bērni šodien nespēj pabeigt augstskolu, lai gan, sadevusies rokās ar viņiem, stāvot “Baltijas ceļā”, biju pārliecināta, ka viņi dzīvos šeit – brīvajā Latvijā, bet tagad viņiem jādodas darba meklējumos uz ārvalstīm,” saka Anna.
Tiek tikai līdz Sinolei
“Par 23.augustu kā Molotova – Rībentropa pakta dienu patiesībā uzzināju tikai 1988.gadā – 46 gadu vecumā. Tas manī radīja pašapziņu, ka patiesība, kaut arī vēlu, tomēr reiz uzvarēs,” saka Austra Karole no Galgauskas. Pirms 20 gadiem notikušais pamazām sākot bālēt un saplūstot kopā ar citām to gadu aktivitātēm, jo galgausnieši aktīvi piedalījušies visos pasākumos Gulbenē, manifestācijās Daugavas malā, abos “Baltijas ceļos” un barikāžu aizstāvēšanā. 1989.gada augustā Galgauskā bija skaitliski liela Tautas frontes grupa, kurā bija 67 dalībnieki. ”Visi bijām ļoti vienoti un optimistiski noskaņoti. Mēs dzīvojām ar ārkārtīgi lielām cerībām un pārliecību, ka Latviju sagaida labāka nākotne,” stāsta Austra. Par šo laiku stāsta trīs biezas pierakstu klades, kurās viņa atzīmējusi visus notikumus. Lai piedalītos 23.augusta akcijā “Baltijas ceļš”, Galgauskā bija pulcējies viskuplākais brauktgribētāju pulks – kopumā 33 cilvēki. Tā bijusi ārkārtīgi liela atsaucība. Autobusu atvēlējis kolhozs “Kopdarbība”, šoferis toreiz bijis Mintauts Slempers. No rajona koordinācijas centra jau iepriekš saņemta norāde, ka galgausniešiem jānokļūst apmēram 12 kilometrus aiz Valmieras ceļa posmā Sauļi – Rencēni. Austra pati nevarējusi piedalīties “Baltijas ceļā”, bet pavadījusi braucējus ceļā. Visiem bijis pacilāts noskaņojums, bet diemžēl brauciens beidzies neveiksmīgi. Autobuss ticis tikai līdz Sinolei, jo tam radušās tehniskas problēmas, tāpēc ar nožēlu nācies atgriezties mājās. Daudz spilgtākas atmiņas Austrai ir par “Liesmojošo Baltijas ceļu”, kas notika gadu vēlāk – 1990.gada 23.augustā – pirmajā “Baltijas ceļa” atceres gadadienā. ”Joprojām esmu saglabājusi paziņojumu visiem brīvību mīlošajiem galgausniešiem, kurā bija izteikts uzaicinājums piedalīties arī šajā akcijā,” saka Austra. Arī tad vajadzēja nokļūt jau zināmajā ceļa posmā netālu no Rencēniem. “Tur jau bija sakrauta malka ugunskuriem. Visi bijām možā noskaņojumā, dziedājām. Vienotības sajūtu palielināja tas, ka satikām sev tik daudz līdzīgi domājošus cilvēkus. Toreiz cilvēku vienotība bija lielāka, jo viņos bija lielāka cerība un ticība. Esmu pārliecināta, ka tas nav zudis arī šodien. Cilvēki tic, ka pašreizējās grūtības pāries un viss atkal būs labi. Arī es ticu, ka viss mainīsies uz labu, lai gan daļa tā laika līderu ir padevušies pašlabuma meklēšanai, tāpēc uz viņiem vairs negribas paļauties, bet patriotisms cilvēkos nav zudis. Uz to jāvedina arī mūsu jaunā paaudze,” uzsver Austra.
Fakti:
Pirms 20 gadiem – 1989.gada 23.augustā Ribentropa – Molotova pakta 50.gadadienā pulksten 19.00 uz desmit minūtēm visā šosejas Tallina – Rīga – Viļņa 600 kilometru garumā apmēram 2 miljoni cilvēku no Tompea pils pakājes Igaunijā līdz Ģedimina torņa pakājei Lietuvā sadevās rokās, skandējot vārdus: “Brīvība!”, “Vabadus!”, “Laisve!” Nevardarbīgās pretošanās akcijas rosinātājs bija Igaunijas atmodas līderis Edgars Savisārs, Latvijā to koordinēja Dainis Īvāns.
“Baltijas ceļš” bija apliecinājums trīs Baltijas valstu centieniem pēc brīvības un neatkarības, kļūstot par vēsturisku simbolu, tāpēc 2009.gada
30.jūlijā tika apstiprināta akcijas “Baltijas ceļš” iekļaušana UNESCO “Pasaules atmiņa” dokumentālā mantojuma sarakstā.
“Baltijas ceļā” Gulbenes rajona ļaudīm bija iedalīts Valmieras – Rūjienas ceļa posms no Sauļiem līdz Rencēniem. Pēc aptuveniem aprēķiniem, jo precīzu skaitļu nav, no mūsu rajona tur atradās apmēram 1000 cilvēku, kuri ieradās ar 20 lieliem autobusiem un vairākiem desmitiem vieglo automašīnu. Rajona transporta līdzekļus varēja atšķirt pēc uzraksta, ar ko bija apgādātas lielākā daļa automašīnu. Citiem rajoniem tik vienota noformējuma nebija.
